Nav lietas noderīgākas par pieredzi skolā

Vēl šodien atceros, kāda bija mana nostāja gadu iepriekš attiecībā uz šāda veida darbu rakstīšanu. Atzīšos — tā nav mainījusies. Pētīšana, rezultātu analīze, sevis kā individualitātes apliecināšana erudīcijas ziņā, publikas atsauksmes — vai nav lietderīgi? Gribētos pat teikt, ka tas bija neliels starts studentu dzīvē, kur jau bez skolotāju un citu palīdzības vajadzēs domāt pašiem, kā noformēt savu darbu, kā pasniegt to vērtēšanai un kā pareizi uzstāties. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik skolotājiem ir svarīgi, lai viņu skolēni izveidotu pēc iespējas labāku, atšķirīgāku un veiksmīgāku darbu. Pirms konferences ieguldītais darbs, konsultācijas un stress viennozīmīgi attaisnojās. Viss, caur ko mēs gājām, pie kā nonācām, tika izlikts žūrijas un klātesošo priekšā. Tik viens “sīkums” — savs zinātniskais bija arī veiksmīgi jāaizstāv.

Nav noslēpums, ka zinātniski pētniecisko darbu konference mūsu skolā ilgst divas dienas — divas zinātniskas, jaunumus nesošas, vēl neatklātas lietas un parādības iekļaujošas dienas. Pirmajā — vairāk astroloģijas, cilvēka funkciju izpētes, sociālo problēmu raksturošanas, karjeras izvēles iespēju, savu personīgo hobiju un interešu izvērtēšanas. Klausoties savu vienaudžu prezentācijas, bija grēks novērsties, jo tik tiešām katrā no tām bija atklāts kaut kas jauns, dažiem vēl nemaz nezināms. Kā jau katru gadu, ir grūti izcelt kādu noteiktu skolēna darbu, jo cilvēkiem ir atšķirīga gaume, intereses par noteiktām zinātnēm. Manuprāt, var izpētīt jebko, bet galvenais — kā to pasniegt auditorijai, lai to maksimāli ieinteresētu. Prezentācija jau pati par sevi ataino visu, ko skolēns ir rakstījis n-tās lappusēs, beigās iesienot to vienā mapītē.

Otrā diena bija īpaši zinātniska, jo tika iztirzātas gan ķīmijas, gan fizikas, gan politikas lietas. Iepriecināja tas, ka skolēni savās prezentācijās iekļāva arī stāstījumu par darbā veiktajiem eksperimentiem un parādīja iegūtos rezultātus, kas piesaistīja klātesošo uzmanību. Dīvains liekas fakts, ka šogad neviens darbs netika rakstīts matemātikā, atšķirībā no pagājušajiem, un arī tas, ka ar katru gadu pieaug skolēnu interese par psiholoģiju, pedagoģiju un kulturoloģiju. To apliecināja manāms darbu pieaugums šajās jomās.

Meklējot darba tēmu, noteikti ir jāizvēlas kaut kas sirdij vai prātam tuvs, jo ir pierādīts, ka konferences laikā šādā gadījumā ir pilnīga pārliecība par savu darbu, arī atbildot uz jautājumiem, šī pārliecība nekur nepazūd. Es tiešām vēlētos motivēt ģimnāzijas audzēkņus rakstīt, pētīt un pasniegt citiem zinātniskos darbus, jo, ticiet vai nē, tā ir milzīga pieredze, kura Krāslavas ģimnāzijā tiek sniegta par velti un ar vislabākajiem nodomiem.

Katrīna MAČUĻSKA, Krāslavas ģimnāzija