Vecāku mācība

TrepšiMājas pavarda sargātāja Anna atzinās: jau vairākkārt gadījies, ka pie neparastās viensētas pieturēja garāmbraucošie tūristi, domājot, ka šajā vietā atrodas ceļmalas restorāns. Mājas ārējam izskatam atbilst arī interjers. Pārkāpis viesmīlīgās mājas slieksni, es nodomāju, ka moderno virtuvi un plašo zāli, ja vien būtu vēlēšanās, pat bez papildu remonta var pārvērst par mājīgu bāru. Vēlāk Linards un Anna man pastāstīja, ka realizētais projekts ir pašu saimnieku, kuri uzcēla savu māju klajā vietā, fantāzijas auglis. Protams, baļķu būves ir ļoti dārgs prieks. Taču kokmateriālus dzīvesbiedri Trepšas izmantoja tikai no sava meža, turklāt Linards ir teicams celtnieks. Būvi sāka un pabeidza galvenokārt paša spēkiem, tikai retumis ataicinot palīgus. Lai realizētu visu iecerēto, pagāja bezmaz septiņi gadi. Rezultāts pārsteidzošs: skaistāku lauku sētu rajonā es netiku redzējis. Neskaitot viesu mājas, taču tās ēkas domātas tūrisma biznesam. Bet te — ģimenes idillei.

Anna pārliecināja mani: dzīvojamai mājai jābūt tādai, lai tā pastāvīgi iepriecinātu savus iemītniekus. Tāpēc nav nejaušība, ka vecākais dēls Jānis, kuru pirms mūsu tikšanās apsveica ar pilngadību, nopietni domā par vecāku darba turpinājumu. Viņš nevar sagaidīt, kad saimniecībā parādīsies mūsdienīgs rietumzemes ražojuma traktors. Vecāki uzskata, ka agri vai vēlu pienāks kārta arī tā iegādei, taču pagaidām ir jāmaksā kredīti. Pēdējā laikā vien blakus skaistajai mājai parādījusies cūku novietne, piena telpa, graudu glabātava. Dzīvesbiedri Trepšas nepalaiž garām iespēju piesaistīt Eiropas līdzekļus, pastāvīgi realizējot projektus, bet, lai visu iecerēto īstenotu dzīvē, nebaidās ņemt kredītus. Kad viņi sāka izvērst saimniecību uz Linarda mantojamās zemes, tad viņiem bija tikai pāris govju un sivēnmāte. Tagad slaucamajā ganāmpulkā ir 7 govis, bet šķirnes sivēnmāšu skaits sasniedzis 13. Sākot ar šo gadu, mēģinās attīstīt graudkopību: vajadzība pēc lopbarības graudiem pieaug. Tāpēc arī iegādājās Vācijas ražojuma graudu kombainu. Lai arī tas nav jauns, tomēr ekonomisks. Vārdu sakot, veiksmīgs ieguvums.

Piemājas saimniecības veiksmīga attīstība nav nejaušība, bet gan likumsakarība. Tā Anna savā saimniecībā realizēja lauksaimniecības akadēmijas zooinženieru fakultātē iegūtās zināšanas. Starp citu, viņa dzimusi Baltkrievijā, taču Latvija ar laiku kļuva par viņas otro dzimteni. Anna uzskatīja par savu pienākumu iegūt pilsonību. Viņas dzīvesbiedrs, vietējais cilvēks, parādīja sevi kā talantīgs celtnieks. Būvēt kā pagadās nav viņa raksturā, tāpēc savrupmāja pie šosejas ir skaista kā bilde. Labiekārtotajā pagalmā stāv trīs mašīnas: divi “Mercedes” un viens “Volkswagen”. Linards un Anna ir autovadītāji ar stāžu, tiesības teju, teju saņems arī Jānis. Bet pagaidām vecākais dēls ir galvenais mehanizators ģimenes firmā. Vecāki paspēja dot vienpadsmitās klases audzēknim galveno mācību: arī Latgalē var dzīvot cienīgi. Viņi tic, ka Jānis noteikti turpinās ģimenes darbu. Riskanti ir skatīties nākotnē: jau tagad biedē uz augšu kāpjošās cenas, it īpaši kombinētajai barībai, taču dzīvesbiedri Trepšas uzskata sevi par optimistiem. Viņi arī tagad domā strādāt pie projektiem. Bez pastāvīgas attīstības jebkurš bizness ir lemts bojāejai.

Viss viņiem ir gluži kā izplānots. Galvenais uzdevums atrisināts: saimniecība plaukst. Nākamais posms ir rūpes par bērnu nākotni, bet to Linardam un Annai ir četri. Par Jāni mēs jau stāstījām, Kristīne un Jūlija mācās vidusskolas astotajā klasē un apmeklē mūzikas skolu Dagdā. Starp citu, pilsēta vai ar roku aizsniedzama, bet tas ir vēl viens piemājas saimniecības “Māliņi” pluss. Ceturtais mantinieks ir piecus gadus vecais Artūrs. Tā ka Latvijas demogrāfiskajā krīzē dzīvesbiedri Trepšas nav vainojami, un viņi uzskata par savu pienākumu nodrošināt visiem bērniem iespējas realizēt jaunības sapņus. Par ko es nemaz nešaubos. Tādiem cilvēkiem viss izdodas.

Aleksejs GONČAROVS