Soli pa solim ārā no bedres

Caur to visu sociālā pedagoga uzmanības lokā nokļuvušais cilvēks labāk izprot pats sevi un savas problēmas. Kad pabeigta izpēte, veikta problēmu analīze un noskaidrotas vajadzības, katram ģimenes loceklim tiek izstrādāts konkrēts rehabilitācijas plāns.

— Kad ģimene nonāk jūsu uzmanības lokā?

— Tam par pamatu visbiežāk ir sūdzības no skolas, ka bērns nav pienācīgi aprūpēts, ka viņš neattaisnoti neapmeklē skolu vai bieži slimo, ir neēdis, bet vecāki par savu atvasi neuztraucas. Uztraucas skolotājs. Pamatā nelabvēlīgo ģimeņu uzskaitē nonāk bērnu dēļ, jo kur nav rūpju par bērniem, tur ir visas citas negācijas: gan dzeršana, gan lamāšanās, gan kaušanās. Diemžēl.

Mans uzdevums, strādājot ar šīm ģimenēm, ir atrast ceļu, kā kopīgi varam atrisināt radušos problēmu, lai bērniem dzīve būtu ciešama. Ja nekādi nevaram atrisināt, tad esam spiesti izņemt no ģimenes bērnus. Tas gan ir galējais variants, diemžēl ir tādi piemēri, kad mums to nācās darīt, pat neskatoties uz to, ka mammai bija izstrādāts individuālais rehabilitācijas plāns un viņa diezgan aktīvi iesaistījās visos projektos, kas tika piedāvāti. Diemžēl mammai viņas pašreizējais dzīvesveids izrādījās tuvāks nekā bērnu atgriešanās ģimenē. Tādos gadījumos bērni nonāk KBSRC “Mūsmājās”.

— Vai jūsu pagastā ir daudz nelabvēlīgo ģimeņu?

— Uz šo brīdi ir sešas ģimenes, uz kurām iekārtotas darba mapītes un ar kurām tiek veikts individuālais darbs. Ar šīm ģimenēm ir obligāti jāstrādā padziļināti, bet tās nav visas. Kopumā apsekojamo ģimeņu skaits ir lielāks, turklāt tas ir mainīgs lielums. Ja ir viens notikums, tas nozīmē, ka ģimene uzreiz nonāk manā redzeslokā. Bet uzskaitē nonāk tās, kur ir nopietnas problēmas, būtībā tādas, kur ir jautājums par to, vai bērnu izņemt no ģimenes vai — nē. Vecākiem tas ir arī brīdinājums: ja nāksiet un darīsiet, kas jums jādara, tad bērns netiks izņemts. Ja nepildīsiet sociālā pedagoga prasības un uzdevumus, tad galarezultāts būs tāds, ka bērni tiks izņemti. Tas ir stimuls vecākiem pašiem mainīties.

— Cik ilgi ģimene var atrasties nelabvēlīgās statusā?

— Sociālā pedagoga darbs nav tāds, ka reizi divas tiekamies, un viss. Ar vienu otru ģimeni jāstrādā gadiem ilgi. Lieta krājas arvien biezāka, no cilvēka paša atkarīgs, vai viņš saprot notikumu attīstību un labojas vai notiek pretējais. Protams, pozitīvu piemēru nav daudz, bet tādi ir. Kādu ģimeni bija ļoti nopietni iedragājusi alkohola lietošanas problēma, bet laika gaitā abi vecāki saprata, ka turpmāk tā dzīvot negrib, un viss ievirzījās normālā gultnē.

— Kā reāli notiek darbs?

— Apmeklējām kādu ģimeni — pirmais iespaids bija vienkārši briesmīgs. Sākām ar mazumiņu un soli pa solītim gājām uz priekšu. Pārrunājām situāciju, vienojāmies, kas ir jāizdara pirmām kārtām: vajadzēja izmazgāt grīdas un bērnu istabā nomainīt tapetes. Sastādījām plānu pilnīgi visos sīkumos, kas jāizdara konkrētajā nedēļā, ieskaitot pat to, ka jāsakārto drēbes skapī. Tad braucām skatījāmies. Ir bijis arī tā, ka, ierodoties ģimenē, nākas jautāt: “Ko ēdīs tavi bērni, atgriezušies no skolas? Ko tu liksi viņiem galdā?” Jo ir cilvēki, kuriem nav šīs sociālās pieredzes. Novērojumi rāda, ka tie, kuri paši nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, neprot veidot šo sadzīves atmosfēru arī savā ģimenē. Vienam otram tas palīdz izķepuroties, cits to laiž gar ausīm.

Jebkurā gadījumā, ja jau ģimene nokļuvusi mūsu uzmanības lokā, tad šie cilvēki zina, ka tiks regulāri apsekoti. Tāpat viņi regulāri nāk uz individuālajām pārru-nām, viņiem tiek doti konkrēti uzdevumi, kas jāizpilda: darba meklēšana, apmācības u.c. Sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru vienai daļai šo cilvēku bija dota iespēja iesaistīties latviešu valodas apgūšanā. Tādās ģimenēs parasti ir arī valodas problēmas: nav darba, jo nav valodas zināšanu. Mācības — tas arī ir veids, kā cilvēkam palīdzēt. Problēmas bieži rodas arī no tā, ka viņš visu laiku dzīvojas savās mājas, kur ir visiem zināma nelabvēlīga vide, draugu loks ar vispārzināmām tradīcijām un nekā vairāk. Ja cilvēku izdodas izraut no šīs vides, viņš parasti mainās. Kā sociālā darbiniece es iesaistos visos iespējamos projektos, jo tas ir veids, kā cilvēku izvilkt laukā no mājas. Kad viņš apmeklē nodarbības, iesaistās, darbojas, tad rodas jaunas idejas un vēlmes. Tālāk viss atkarīgs no viņa paša — ja cilvēks ir pietiekami aktīvs, tad viņa dzīvē var notikt pozitīvas pārmaiņas.

— Kur ģimenēs ir tās lielākās problēmas — pagasta centrā vai lauku viensētās?

— Lielākas problēmas ir ar cilvēkiem, kuri dzīvo nomalēs. Pagasta centrā viņi vairāk pakļauti sabiedrības kontrolei — kaimiņi redz un dzird, kas tādā ģimenē notiek, tāpēc šeit ir iespēja ātri reaģēt. Kas īsti kurā brīdī notiek viensētās — to faktiski nezina neviens.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA