Ar bijību un cieņu

Pagājušas nedēļas vidū redakcijas durvis vēra krāslavietis Konstantīns Rusaks, kurš atnesa maizes klaipu, kas ārēji neatšķīrās no simtiem tamlīdzīgu “ķieģelīšu” veikalu plauktos. Taču šī klaipa iekšpusē izrādījās pamatīgs tukšums, turklāt bija acīmredzami, ka maizes mīkla ir neviendabīgi izcepusies.

Uz maizes iepakojuma izlasījām, ka šīs formas maizes ražotājs ir a/s “Maiznīca Dinella” Daugavpilī. Tās sastāvā ir rudzu un kviešu milti, ūdens, pārtikas sāls. Pensionārs nevaino pārdevēju un veikalu, kur viņam ietirgots šis klaips, jo kā gan viņi varēja zināt, kādu preci pieņēmuši pārdošanai? K. Rusaks bija pamatīgi izbrīnīts par maizes cepējiem, kuri acīmredzot pieļāva kādu kļūmi, ja gadījusies šāda ķibele ar gatavo produkciju.

Dievs zina, kā cep maizi fabrikā, bet senatnē tika uzskatīts, ka laba maize ir saimnieces gods un lepnums. Maizes cepšanas noslēpumus nodeva no paaudzes paaudzē, laika gaitā maizes cepšana kļuva par zinātni. Katra saimniece zināja, ka labai maizei vajadzīgos miltus var iegūt tikai no sausā laikā ievāktiem un sausās telpās uzglabātiem rudziem. Rupjmaizes tapšanas procesā svarīgi pat tādi šķietami sīkumi, kā rudzu miltu un ūdens proporcijas, kas ir ciešā saistībā ar graudu kvalitāti, iejaucamā ūdens temperatūru, krāsns iekurināšanas brīdi un cepšanas temperatūru. Pilnībā visu nelielā rakstā pat neuzskaitīsi.

Tiesa, dzīvē gadās visādi, arī labām saimniecēm reizēm neveicas. Taču senču ieaudzinātā bijība pret maizi viņām liedza vienkārši izmest to atkritumu spainī. Meklēja citu risinājumu, piemēram, izbaroja lopiem. Lūk, arī redakcijas viesis pārdzīvoja, ko tagad darīt? Zemnieks pēc būtības, viņš dzīvo Krāslavā, lopiņus netur, maizi pirka savām vajadzībām, bet lietot uzturā pusizceptu klaipu īsti negribas...

“Senči mūsu tautu mācīja maizi cienīt, ne kripatu neizmest,” saka pensionārs. “Arī man neceļas roka to darīt. Iešu, izbarošu putniņiem...”

Juris ROGA