Statistikas dati liecina

Šajos sarežģītajos ekonomiskajos un politiskajos jautājumos nevar rast skaidrību pat pieredzējušie eksperti. Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte uzskata, ka plāns ir nokavēts, un nožēlo, ka ārstējošajā kompleksā ekonomisko jautājumu bloks ir vismazākais. Otra ekspertu grupa cer, ka plāns vēl paspēs atrisināt problēmu, bet trešie apgalvo, ka labāk vēlu nekā nekad.

Kamēr gudrie vīri un dāmas risina profesionālas diskusijas, mēs pievērsīsimies statistikas datiem. Sākumā izskatīsim patērētājcenu kāpuma dinamiku pēdējos piecos gados. Ja 2002. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu cenas paaugstinājās par 1,9%, tad 2003. gadā — par 2,9, bet pagājušajā gadā — jau par 6,5%. Vēl straujāk mainījušās cenas rūpniecībā. 2002. gadā kāpums bija tikai 1%, 2004. — jau 8,6, bet pagājušajā gadā — 10,3%. Bet cenu kāpums celtniecības jomā sasniedzis šokējošus skaitļus. Ja līdz 2003. gada beigām bija vērojams pat neliels cenu pazeminājums ejošām precēm, tad nesenais celtniecības bums izraisīja skaitļu krasu paaugstināšanos. Cenu pieaugums 2004. gadā bija 6,4%, aizpagājušajā gadā — 11,4, bet 2006. gadā — jau 20,9%.

Cienījamo lasītāj, pamēģināsim iejusties būvētāja lomā, kurš pirms gadiem trim uzsācis liela individuālā projekta realizāciju. Cerot uz reāliem iekrājumiem un tekošiem ieņēmumiem, viņam noteikti būs jāsastopas ar celtniecības iesaldēšanas problēmu.

Jaunu objektu būve pašlaik tiek uzskatīta par pārticības simbolu, tāpēc kopumā Latvijas austrumu daļa neizceļas ar mūsdienīgām jaunbūvēm. Tajā pašā laikā mazturīgas ģimenes un pensionāri, kuru Latgalē ir vairākums, dzīvo pastāvīgās bailēs no cenu celšanās pat ikdienas pieprasījuma precēm. Kļūst dārgāka maize, piens, gaļa un desas, bet zivis piejūras valstī, kur papilnam ezeru, lielākajai daļai patērētāju jau kļuvušas nepieejamas cenu ziņā.

Kā intereses tad aizstāv mūsu varasvīri?

Aleksejs GONČAROVS