Talanti — Rīgai!

TomaševskisKā apgalvo mūzikas skolas direktors Jāzeps Tomaševskis, trīs gadu laikā telpas ir apdzīvotas un pedagogi kopā ar saviem audzēkņiem šeit jūtas daudz labāk nekā vecajā vietā. Nelieli trūkumi gan ir, taču — jāpiecieš. Proti, starp mūzikas klasēm nav kārtīgas skaņas izolācijas, bet tikai tajās vietās, kur lielās telpas ar reģipša plāksnēm tika sadalītās divās. Ir grūti mācīties spēlēt instrumentu, jo traucē skaņa no blakus klases. Kur telpas atdala kapitālā siena, tur viss kārtībā. Skolai šeit trūkst savas lielās zāles, bet šī problēma ir atrisināta draudzīgā līdzāspastāvēšanā. Zāle mūzikas skolai ir kopīga ar PII “Saulīte”.

Šis bija pirmais mācību gads mūzikas skolas vēsturē, kad klases nokomplektēja, bet ar lielu aģitāciju. Nebija tā, kā parasti, kad bērni nāca paši un skolai ar to pietika. Demogrāfiskā bedre izrādījusies tik dziļa, ka galvassāpes rada jau arī šādām iestādēm.

J. Tomaševskis: “No ministrijas bija iedalīts finansējums 85 audzēkņu apmācībai. Akordeona, klavieru un pūšamo instrumentu klasēs mācās 84 audzēkņi, ar viņiem strādā 9 pedagogi. Bērnu paliek mazāk ne tikai laukos, bet arī Dagdā — ir krīzes posms. Arī dzīves vērtības ir mainījušās. Ar katru gadu rodas arvien vairāk citu iespēju: datori, internets un citas jaunas lietas bērnus interesē arvien vairāk nekā mūzika. Iespējams, sava loma ir tam, ka mūzikai un muzikantiem nav vairs tāda prestiža, kāds bija līdz deviņdesmitajiem gadiem, kad muzikanti bija ļoti pieprasīti. Pēc tam viss sāka iet mazumā.”

Bērni, kas arvien nāk mācīties mūziku, ir tikpat līdzīgi un atšķirīgi, kā ikvienā parastā mācību iestādē: ir čaklāki un slinkāki, ir teicamnieki un mazāk sekmīgi audzēkņi, ir skaļāki un klusāki. Cits nāk ar prieku pēc savas brīvas gribas, citam šurp liek nākt vecāki, un viņš kaut kā velk šo nastu. Gadās, bērni nenovērtē savas spējas. Septiņu astoņu gadu vecumā dominē “gribu, gribu”, jo domā, ka nedēļu pamācīsies un būs gatavs muzikants. Bet atnāk un redz, ka tā lieta nav vienkārša, ka arī te prasa zināšanas, liek atzīmes, šad tad pabar — kā ikvienā skolā. Akordeonistiem un pūtējiem jāmācās sešus gadus, spēlēt klavieres jāmācās astoņus gadus. Nekad nav bijis tā, ka visi iztur līdz galam, vienmēr kāds aiziet. Atbirums gada laikā nav liels: 2-3, reizēm arī 5-6, bet ne vairāk. Dažs aiziet, jo vecāki maina dzīvesvietu.

Klašu telpas Dagdas mūzikas skolā ir nelielas, jo apmācību process notiek individuāli: viens skolēns — viens skolotājs. Gadās, ka kopā sanāk ansamblis — 3-4 audzēkņi. Grupās stundas ir tikai solfedžo un mūzikas literatūrā. Klasē nekā lieka. Taču bērniem ļauts izrotāt telpu, piemēram, klavieru klasē uz sienas sakarināti interesanti, sildi sildoši zīmējumi.

Skolā audzēkņi ir nodrošināti ar mācību iestādes instrumentiem, bet mājās jāgādā pašiem savi. Par instrumentiem skola pateicīga rajona padomei, kura pērn piešķīra finansējumu to iegādei. Direktors apgalvo — tas bija liels atspaids: nopirkti trīs 80 basu akordeoni, astoņi jauni futlāri, nošu pultis. Vēl noteikti vajadzētu vienu kvalitatīvu 120 basu akordeonu, kuram naudu sola pašvaldība. Redzēs, kas galu galā sanāks.

Ja vecāki nevar atļauties savai atvasei klavieres, pūšamo instrumentu vai akordeonu, tad mācīties mūzikas skolā faktiski nav iespējams, jo ko gan var iemācīties, spēlējot tikai divas stundas nedēļā skolā? Tas nav reāli, atzīst skolas direktors. Vēl vecāku makus patukšo mācību maksa — četri lati mēnesī. Nekādas atlaides nav paredzētas, bet tie faktiski arī ir visi izdevumi, laižot bērnu mūzikas skolā. Dažiem tie beidzas ātrāk, citiem jātērējas ilgāku laika posmu.

J. Tomaševskis: “Visos priekšmetos sava specifika, bet vissmagāk ir klavierklases audzēkņiem — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ne velti viņiem jāmācās astoņus gadus. Tomēr tieši klavierklase ir pieprasītākā — visvairāk gribētāju mācīties. Akordeonistiem un pūtējiem programmā obligāti iekļautas klavieres, nekādu citu papildus instrumentu apgūšana mācību programmā nav paredzēta. Ja audzēkņiem rodas vēlme sataisīt kādu ansambli, tad varam pamācīt arī citus instrumentus, bet tas būs ārpus programmas.”

Mūzikas skola ar mainīgiem panākumiem piedalās dažādos zonālajos konkursos, kā arī visos valsts konkursos. Dažreiz startē arī tajos, kurus mūzikas iestādes rīko pēc savas iniciatīvas. Uz šiem aicinājumiem skolas vadība atsaucas, skatoties no apstākļiem: cik tālu, cik dārgi tas izmaksā. Lai piedalītos konkursos, bērniem nav jāmaksā nekas. Dome piešķir autobusu, ja tajā brīdī nav tādas iespējas, tiek meklēta cita izeja — skola maksā par transportu un ved bērnus uz konkursu.

Laiku pa laikam skola atklāj talantīgus bērnus. Tās bijušie audzēkņi ir mūzikas vidusskolu un augstskolas absolventi, bet viņi neatgriežas dzimtajā pusē — paliek strādāt Rīgā un citur.

“Kad esošais pedagogu kolektīvs novecos, nezinu, kas nāks mūsu vietā,” saka J. Tomaševskis. Diemžēl raksts jābeidz uz šīs skumīgās nots.

Juris ROGA