Nepieciešamas pārmaiņas

Tie, kuri apmeklē bibliotēkas, būs pamanījuši, ka tā saucamās “lubenes” ir izkārtotas ērti pieejamos plauktos burtiski apmeklētāju acu priekšā. Nekādas liekas piepūles — paķer kārtējo mīlestības romānu un aši projām. Bet bibliotēkas fondā ir tūkstošiem citu vērtīgu grāmatu, kurām apmeklētāji vairs nepievērš nekādu uzmanību un tās pieputējušos plauktos vientuļi gaida norakstīšanu. Vismaz Andrupenes bibliotēkā sliņķiem ziedu laiki beigušies.

J. Puža: “Atceraties, mums te bija pilns plaukts ar tā saucamajām ”lubenēm", kas ir ļoti pieprasīta literatūra. Tagad es to pamazām “iepludinu” kopējā fondā starp citām grāmatām. Daru tā, lai mudinātu lasītājus pacilāt un ieskatīties arī padomju gados izdotajās grāmatās. Cits nemaz negribēja paiet tālāk gar grāmatu plauktiem, vieglāk taču paķert to, kas acu priekšā un doties projām. Meklējot jaunos detektīvus un mīlas romānus kopējā grāmatu plauktā, nāksies pacilāt arī senākus izdevumus — varbūt kāda no tām grāmatām cilvēkam iepatiksies. Citādi veidojas situācija, ka daudzas grāmatas vienkārši jānoraksta, jo neviens tās nelasa. Pēdējos gados maz pieprasītas kļuvušas bērnu grāmatiņas krievu valodā — pat krieviski runājoši bērni labprātāk lasa latviešu grāmatas. Meitenes no krievu ģimenēm šogad aktīvi piedalījās pat Bērnu žūrijā, kur jālasa grāmatas latviešu valodā.”

Bija gadi, kad Andrupenes bibliotēkā zuda grāmatas. Skaidrs, ka katram klāt nepiestāvēsi, neba tām grāmatām spārni pieauga. Par laimi grāmatu zādzību laiks ir pagātnē, bet parādījušies aizmāršīgi lasītāji. Visilgāk izņemtās grāmatas nav atnesusi kāda skolniece — viņa nerādījās bibliotēkā kopš 2004. gada. Bet tagad šeit ir datori un interneta pieslēgums. Ai, kā gribas pasērfot! Ko jūs domājat? Atnāca un nekaunīgi, acīs skatoties, stāstīja, ka grāmatas atdevusi citai tantei, kas bijusi bibliotekāres vietā, īsti neatceroties, kādai.

J. Puža: “Bet kopumā man patīk strādāt ar skolēniem, līdz 5.-6. klasei viņi ir viszinātkārākie. Sevišķi patīk sagaidīt bibliotēkā mazos bērnus, kuri ir tik mīļi un uzticīgi. Mani dažreiz viņi nosauc par skolotāju. Starp citu, šobrīd arī mūsu pamatskolā nav slikta bibliotēka. 90. gados pašvaldības vadībai radās ideja bibliotēkas apvienot un no skolas bibliotēkas visu pārnesa šurp. Radās neskaitāmi dublikāti, atlasīju visnolietotākās un norakstīju. Laika gaitā skolā atkal sakrājās grāmatas, jo tās tur objektīvi nepieciešamas. Tā viņiem atkal radās sava pilnvērtīga bibliotēka.”

Lasītāju kultūra ir visu bibliotēku sāpe. Pannas nospiedums uz grāmatas vāka — tādu “dāvanu” no saviem lasītājiem J. Pužai nav nācies piedzīvot. Toties ir saņemtas atpakaļ grāmatas ar sarakstītiem rēķiniem iekšlapās, pierakstītiem tālruņa numuriem un citiem smērējumiem. Ir lasītāju kategorija, kas pilnīgi sabojā jaunu grāmatas iesējumu vai atnes tādu, ka rokās riebjas paņemt. Nākas samierināties — bibliotekāre grāmatu pati iztīra, salīmē.

Lai gan lauki kļūst mazāk apdzīvoti, Andrupenes bibliotēka par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevar: pērn šeit bija 394 reģistrētie lasītāji, kas ir tikai par pāris cilvēkiem mazāk nekā pirms gada. Acīmredzami, ka bibliotēka pagasta ļaužu acīs ir populāra iestāde, cilvēki šurp nāk. Tieši tālab bibliotekārei gribas šeit vairāk mājīguma un kaut ko atjaunināt. Andrupenes bibliotēkā savulaik tika apvienotas Astašovas, Jaunokras un Kazimirovas bibliotēkas, no katras šeit kāda grāmata vai mēbele ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Sen vajadzētu nomainīt vecos, izliekušos un atstutētos grāmatu plauktus pret jauniem mūsdienīgiem metāla plaktiem. Nav dārgi, kādā katalogā to cena ir 60 latu, bet pirmsreformas laikā pašvaldībai laikam daudz citu vajadzību, kas acīmredzot ir svarīgākas.

“Es nevaru gausties par pašvaldību, savu iespēju robežās tur man nekad neko neatsaka,” apgalvo J. Puža. “Reizēm pati priekšsēdētāja nopērk un atved jaunākās grāmatas — man tās ir ātrāk nekā citās rajona bibliotēkās. Zvana no izdevniecības, izsaka piedāvājumu, bet man jau nevajag.”

Varbūt var cerēt uz Zaļo un zemnieku savienības atbalstu? Andrupenē darbojas šīs partijas nodaļa, starp pieciem tās locekļiem ir arī bibliotekāre. Tiesa, šeit arī piedzīvota vilšanās — kultūra partijām vairāk asociējas ar tautas namu, bet bibliotēka ir otrajā plānā. Liels paldies par literatūru Grāmatu svētkos, tomēr bibliotēkas apmeklētājiem gribas ienākt svaigi izremontētās telpās, bet bibliotekārei ir liela vēlme kādreiz atvērt aiznaglotos logus, lai nomazgātu stiklus... Viena bēda — logs var sabirt pavisam.

Juris ROGA