Medību plašumi

Ja Krāslavas mednieki sūrojas par to, ka trokšņainajā un biezi apdzīvotajā piepilsētas zonā zvēri pastāvīgi, it īpaši pēc mastu medībām pārvietojas uz mierīgākiem Baltkrievijas mežiem un purviem, tad Šķaunē situācija ir gluži pretēja. Izdziest dzīvība Latgales nomalē, tukšas kļūst viensētas, aizaug bijušās aramzemes. Pazeminās zemkopības intensitāte, bet baltkrievi iemanījušies saglabāt agrāko kolhozu un sovhozu ritmu. Lūk, kāpēc šajā novadā medījamie zvēri un putni izvēlas mierīgākos Latvijas plašumus, bet robeža tiem nav šķērslis. Tā ka kolektīvs, par kuru ir runa, šajā sezonā bez īpašām grūtībām nomedīja 4 atļautos aļņus, 22 mežacūkas un atdeva atpakaļ 5 neizmantotas licences stirnu atšaušanai, kas, manuprāt, liecina par domubiedru kolektīva estētisko un ekoloģisko briedumu.

Pats Anatolijs Harčenko, nesenā pagātnē talantīgs sovhoza vadītājs, uzskata, ka medībās galvenais ir nevis svaiga gaļa, bet gan saskarsme ar dabu. Viņš paslavēja savu Tulas rūpnīcas ražojuma divstobreni, bet kādreiz izmantoja karabīni. Pirms pieciem gadiem bija tāds gadījums, kad vakara slēpnī viņš ilgi gaidīja parādāmies stirnu buku, un tas arī iznāca simts soļu attālumā. Mednieks notēmēja, nospieda gaili, bet šāviens neatskanēja. Lietojot karabīni, kļūme gadās reti, kas nebūt nesarūgtināja pieredzējušo šāvēju. Lai padzīvo meža skaistulis, ja jau tam gadījās tāda laime!

Anatolija mednieka stāžs ir bezmaz četri desmiti gadu. Viņa personīgajā kontā ir vairāk nekā 30 mežacūku, 10 aļņu, pat pāris vilku. Agrākajos gados, kad tas bija atļauts, saulrieta stundās varēja nomedīt ap 10 pīļu. Viņš vienmēr centās turēt medību suņus. Bija foksterjeri, takši, bet pašlaik viņš ņem medībās laiku Voviku (iesauka nemaz neatbilst sunim). Mednieki ir jautri vīri. Bijuši arī ne tādi suņu vārdi...

Anatolijs atceras: “Mūsu pusē bija medību suns ar iesauku Hitlers. Ne jau “āriešu asiņu”, bet gluži otrādi — pa pusei krancis. Taču suns labi palīdzēja medībās un tā saimnieku Modestu Svarinski bieži vien arī tagad atceramies ar labu vārdu. Lai viņam vieglas smiltis...

Tas bija pirms gadiem piecpadsmit. Pa pirmo sniegu mēs ar slēpēm iezīmējām stigu, lai norobežotu mežacūku pēdas. Stāvu uz meža ceļa, apskate laba. Pēkšņi redzu: man taisni virsū nāk milzīgs mežakuilis. Es neapjuku, ļāvu tuvoties zvēram apmēram 30 soļu attālumā un raidīju dubultšāvienu. Lādiņi bija droši: lode un renkuļi. Pēc šāvieniem zvērs strauji pagriezās pa labi un aizgāja gar numuriem. Te to arī panāca Hitlers, abi pazuda biezoknī. Es aizskrēju uz klajumu, kur tēmēju uz mežakuili, bet tajā vietā bija redzamas asiņu pēdas. Viss skaidrs... Te pie manis pieskrēja Ivans Stankevičs, un abi mēs devāmies pa asiņainām pēdām uz to vietu, no kurienes skanēja Hitlera rejas. Gājām neilgi un ieraudzījām tādu skatu: zem egles guļ mežakuilis, bet uz to nikni rej suns. Sākām tuvoties medījumam, te pēkšņi zvērs nostājās uz kājām un metās man taisni virsū. Tik tikko paglābos no ilkņiem, pat apjuku. Toties Ivans turpināja vajāšanu un pēc apmēram 50 soļiem piebeidza zvēru ar šāvienu galvā. Kad apstrādājām trofeju, visa kompānija bija pārsteigta: pilnīgi noasiņojušais mežakuilis ar cauršautu sirdi līdz pēdējam elpas vilcienam cīnījās par dzīvību. Ja nebūtu bijis Hitlera, nāvīgi ievainotais zvērs varēja sagādāt problēmas to medību dalībniekiem.”

Anatolijs, labi pārzinādams vietējo situāciju, godīgi saka, ka Šķaunes un Bērziņu medniekiem būtu jālepojas ar savām medību platībām. Viņam arī pašam nācies redzēt pat lāča pēdas. Daudz aļņu, mežacūku, tikai briežiem te kaut kā nepatīk. Nav medņu, toties daudz rubeņu. Gana arī zaķu, taču mednieki saudzē tos. Garausim tāpat ir daudz ienaidnieku: lapsas, jenoti, klejojoši suņi, kraukļi un citi spārnotie plēsoņas. Cilvēka vainas dēļ iet bojā zvēri un putni pļavās, kad zemnieki aizmirst vienkāršo noteikumu: pļaut no tīruma centra uz malu.

Anatolijs Harčenko uzskata, ka interese par lapsu, jenotu un bebru atšaušanu, kas gājusi mazumā, kopumā kaitē medību saimniecībai. Pirms gadiem divdesmit — trīsdesmit kažokādas tika augstu vērtētas, toreiz dažs labs mednieks ar šo rūpalu iemanījās sakrāt naudu automašīnas iegādei. Mans senais paziņa apstiprināja versiju par to, ka pēdējos gados Latgalē sāka apmesties vairāk dzērvju. “Šie putni vairs nebaidās no cilvēka kā agrāk, bet ierīko ligzdas Borkuicu, Saļņikovas, Poļiščinas ciema tuvumā,” saka Anatolijs. “Daudz to ir Maļņicas upītes tuvumā, kur riesto rubeņi.”

Protams, es neaizmirsu painteresēties arī par nomedītiem vilkiem. Pirmo Anatolijs nošāva no medību torņa. Ar barību zvēru pievilināšanai sovhozu laikos problēmu nebija: pie beigtā sivēna pelēkais plēsoņa iznāca krēslā, vējš pūta šāvēja virzienā. Piesardzīgais zvērs ļoti lēni zagās pie gaļas cienasta un tad mednieks tam trāpīja ar renkuļiem. Otro vilku Harčenko nomedīja mastā pirms gadiem desmit. Sākumā nodomāja, ka redz aitu sugas suni, bet, kad apķērās, gandrīz nokavēja. Pirmā lode aizsvilpa garām, toties renkuļi trāpīja precīzi.

Lasītājs Harčenko pateicās laikrakstam “Ezerzeme” par uzmanību dabas tēmai. Mūsu pēdējās tikšanās dienā viņš bija savārdzis, taču neatteicās no sarunas, tā arī tapa šī publikācija. Liels paldies!

Aleksejs GONČAROVS