Masts vai slēpnis? (Cilvēks un daba)

Marinas Nipānes problēmraksts “Kas nav aizliegts, tas atļauts?” ne pa jokam uzjundīja mednieku kaislības. Oponējot autorei, mednieks ar stāžu Raimonds Krams laikrakstā izteica alternatīvu viedokli, izteikdamies par labu zvēru medībām no torņa pie izliktas barības. Karstu diskusiju kulminācijas brīdī es gaidīju atbildes gā-jienu no tradicionālo medību mastos atbalstītājiem. Taču man piezvanīja Pēteris Bobičs. Vizītkarte: SIA “Vita V” direktors, kurš dzīvo un strādā Krāslavā, taču uzskata sevi par lauku cilvēku. Pat piedzimis pie brasla, jo viņa māmiņu nepaspēja aizvest uz dzemdību namu. Mednieka stāžs — vairāk nekā trīsdesmit gadu. Veiksmīgā šāvēja kontā ir 25 aļņi, vairāk nekā 100 mežacūku, taču viņš vēl sapņo nomedīt vilku un briedi. Pēterim ir arī otrs vaļasprieks — spiningošana. Kaislīgais makšķernieks vienreiz pat pabija Volgas deltā, par ko palikuši neaizmirstami iespaidi.

Mans sarunbiedrs atzinās, ka uzmanīgi izlasīja divus rakstus, un viņa simpātijas pilnībā ir Raimonda Krama pusē. Turklāt Pēteris Bobičs pārliecināts, ka mūsu pierobežas rajonā trokšņainas medības ar mastu rīkošanu tiks izskaustas. Savu viedokli viņš apstiprināja ar šādiem argumentiem: “Cilvēks turpina nekaunīgi iejaukties dabā, izjaucot tās mūžseno ciklu. Pēdējie desmit gadi paliks vēsturē kā mežu masveida izciršanas periods. Ezeru un upju krastos, citos gleznainos rajona stūrīšos gluži kā sēnes pēc lietus paceļas viesu mājas, atpūtas bāzes, individuālās vasarnīcas un pirtis. Arī augošā tūristu plūsma laupa dabai klusumu, kas liek zvēriem meklēt nomaļākas vietas, kuru kļūst aizvien mazāk.

Pirmkārt, kaut arī reāli dzīve Latgalē dzīve ir problemātiska, tomēr jāatzīst, ka dzīves kvalitāte pamazām uzlabojas. Aug atpūtas pie dabas krūts cienītāju skaits, kuru rīcībā ir džipi, kvadracikli, sniega un ūdens motocikli, kuteri. Līdz ar to Latvijas pierobežas zona kļuva trokšņaināka nekā Baltkrievijas pusē. Starp citu, pie mūsu kaimiņiem eksistē 500 metru aizliegtā pierobežas zona, kur pat aizliegts medīt. Lūk, kādēļ pēc trokšņainām mastu medībām mūsu zvēri noteikti pārvāksies uz klusākiem Baltkrievijas mežiem.

Treškārt, biezi apdzīvotajās piepilsētas platībās, kur zvēriem tāpat nav miera, gana arī malu mednieku, kuriem šāvēji medību torņos sagādā galvenās briesmas. Bijuši gadījumi, kad mednieki mēģināja aizturēt pārkāpējus un tie pat atšaudījušies.

Medības no torņiem pie izliktas barības prasa nopietnus materiālos izdevumus. Indras pagasta medību platībās vien, kas reģistrētas uz firmu “Vita V”, šajā sezonā mēs piegādājām uz klajumu apmēram septiņas tonnas graudu un desmit tonnas kartupeļu. Diemžēl neizdevās iepirkt saknes, bet pirms gada uz barotavām mēs bijām atveduši trīs desmitus tonnu cukurbiešu, desmit tonnas graudu.

Man ir liela pieredze, esmu vairāku kolektīvu mednieks un visur piedalos biotehnisko pasākumu norisē, bez kuriem vienkārši nav iespējams sasniegt medību platību produktivitāti. Medībās no torņiem piepilsētas mežos šajā sezonā vien mēs nošāvām trīs mežakuiļus ar sastrutojušām brūcēm no renkuļiem. Sēžot slēpnī, šāvējam ir lie-liska iespēja izvēlēties visvērtīgāko trofeju, un nesekmīgu šāvienu praktiski nav. Sašautie zvēri — tas ir vēl viens akmens trokšņaino mastu piekritēju dārziņā.

Mednieks manā izpratnē ir saimnieks, kura ieceres vērstas rītdienā. VAS “Latvijas Valsts meži” medību platībās šogad mums bija atļauts nošaut 12 stirnas un 15 bukus. Turpretim mēs nomedījām tikai 12 bukus un nenošāvām nevienu kaziņu. Īsts mednieks nav miesnieks, viņš ir īsts dabas draugs un aizstāvis.”

Ar to gribētos pielikt punktu interesantai sarunai. Ar prieku uzklausīšu tradicionālo medību piekritēju domas. Mans tālruņa numurs 26065838. Gaidīšu ar nepacietību.

Aleksejs GONČAROVS