Kas noticis ar pastu?

Par spīti loģikai līdz ar transporta un sakaru attīstību padomju laikos pasta sūtījumu piegādes termiņi no provinces uz galvaspilsētu nesamazinājās. Iespējams, ka ļoti zemā maksa par pasta pakalpojumiem tolaik radīja tādu korespondences plūsmu, ka sakaru nodaļas nespēja savlaicīgi apstrādāt to un nogādāt adresātiem. Vismūsdienīgāko komunikācijas sistēmu straujās attīstības gadsimtā situācija nonākusi līdz absurdam.

Jaunā gada sākumā valsts akciju sabiedrībai “Latvijas pasts” bija vajadzīgs vesels mēnesis, lai noregulētu laikrakstu un žurnālu piegādi. Kas tur ko teikt par vēstulēm un bandrolēm, kas pastāvīgi vispār nenonāk līdz adresātiem. It sevišķi tas attiecas uz starptautisko korespondenci. Par šo tēmu ir mūsu lasītāja Vladimira Okuņeva (pagātnē kadru virsnieka) no Krāslavas vēstule.

“Kur tu esi palicis, labais un atsaucīgais pastniek Pečkin? Tu vienmēr iepriecināji pieaugušos un bērnus ar patīkamām vēstīm,” raksta krāslavietis. “Tik žēl, ka šis labais brīnumdaris palicis tikai mūsu atmiņās. Bija laiks, pirms gadiem trīsdesmit, kad mēs ar ģimeni dzīvojām Čukču pussalā, Vladivostokā, bet vēstules un pakas no Krāslavas sasniedza zemes malu apmēram piecu dienu laikā. Turklāt maksa par pasta sūtījumiem bija simboliska. Bet kas noticis tagad? Bijusī PSRS ģeogrāfiskā telpa pārvērtusies par melnu caurumu, kurā bez pēdām pazūd jebkurš pasta sūtījums. Pastāvīgi sūtot vēstules radiem uz Rostovu pie Donas, mēs tagad priecājamies, ja pie adresāta nonāk pat viena no piecām. Tiesa, ļoti nepatīkami, kad pazūd aploksnes ar fotogrāfijām. Arī galus nav iespējams atrast, lai gan pasta sūtījumu cena augusi daudzkārtīgi. No nabaga klienta visur cenšas noplēst trīs ādas, bet atbildības vai garantijas nav nekādas.

Pagājušā gada 7. decembrī mēs ar sievu bijām tik nepiesardzīgi, ka nosūtījām 15 latu pārvedumu mazbērniem uz Rostovu pie Donas. Mūsu radi līdz pat šai dienai gaida kaut kur pazudušo Jaungada dāvanu no vecmāmiņas un vectētiņa pensijas, bet mēs kā par spīti vēl pazaudējām kvīts oriģinālu. Ceļā pazudušās naudas meklējumi līdz šim ir nesekmīgi. Kad es pastāstīju par savu nelaimi “Latvijas Krājbankas” darbiniekiem, tad labie cilvēki mums ieteica vienkāršu metodi, kā izvairīties no pasta riska. Mēs ar dzīvesbiedri bijām vienkārši pārsteigti, kad nauda no mana bankas konta analoģiskā saņēmēja kontā Rostovā pie Donas tika pārskaitīta divu dienu laikā. Turklāt, kas ir ļoti patīkami, par šo svarīgo un drošo pakalpojumu nemaz nebija jāmaksā. Tātad Pečkins ir dzīvs, tikai arī viņš droši vien vīlies, redzēdams tagadējo pasta darba jucekli, tāpēc paslēpies tālāk no grēka un kauna.

Neviļus nāk prātā tie tālie skarbie laiki, kad ilgi gaidītās tēva vēstules ar trīsstūra zīmogu no frontes, kas tika sūtītas mums, nepazuda pa ceļam. Turpretim tagad, automobiļu “Mercedes”, “Opel” un jauno pasta dienesta automobiļu “Renault” masveida izplatības gadsimtā vēstule līdz Rīgai labākajā gadījumā nonāk līdz adresātam trijās dienās, bet līdz kaimiņpilsētai Vitebskai (tas gadījās vairākkārt) vispār nenonāk.

Pašlaik ir pieņemts pelt agrākos laikus, bet, lūk, es ar pateicību atceros savas jaunības gadus, kad vecāki sūtīja saviem dēliem, kuri dienēja armijā, piecrubļu naudaszīmes aploksnēs, un tās sasniedza adresātu. Kas noticis ar pastu (Latvijas, Baltkrievijas, Krievijas), kurš zaudē savu klientu uzticību?”

Jā, mans labais paziņa, tu nu gan skāri tēmu... Es pats pastāvīgi saņemu ilgi gaidītās vēstules, kas ceļo par nedēļu divām ilgāk. It kā tās, gluži kā pirms simts gadiem, piegādātu zirgu pajūgos. Nesākšu nosodīt mūsu kaimiņus (krievus un baltkrievus), tā ir viņu darīšana. Bet par mūsu valsti, kura lepni iestājusies Eiropas Savienībā, pārņem aizvainojums. Cik tad laika ir vajadzīgs, lai iemācītos dzīvot cilvēcīgi? Pret paša gribu rodas iespaids, ka mūsu valstī neviens ne par ko nav atbildīgs. Veciem un jauniem Saeimas deputātiem, kuri pēc iespējas ērtāk iekārtojušies prestižos krēslos, rūp viens — kā tālāk noturēt varu savās rokās. Aizmirsti nesenie pirmsvēlēšanu solījumi uzlabot tautas dzīvi. Arī Ministru kabinets dara visu, lai tikai nostiprinātu izpildvaru, tāpēc arī nepamanīja ārkārtas notikumu, kad pasta resors veselu mēnesi nepiegādāja pasūtītos izdevumus. Vai tāpēc tagad jābrīnās, ka kavēšanās ar pasta sūtījumu piegādi, tāpat kā vēstuļu un pārvedumu nozaudēšana kļuvusi par dzīves normu.

Kurš ir vainīgs? Paši ievēlam tādu varu, kura apkalpo lielkapitāla interesēm. Lūk, tāpēc arī nabadzībā nīkst tūkstošiem pensionāru un invalīdu, dzīvi ugunī sadeg pansionātu iemītnieki...

Aleksejs GONČAROVS