Par godavārdu (Mums raksta lasītāji)

Ja laukos cilvēkus, kuri pārsvarā ir pensijas vecuma un kuriem turklāt ir sava piemājas saimniecība, pieņemts uzskatīt par turīgiem, tad Krāslavā augošie komunālo pakalpojumu tarifi un cenas veikalos laupa veciem cilvēkiem iespēju uz bezbēdīgu dzīvi.

Uz mana galda cienījamās pensionāres krāslavietes Aleksandras Jegorovas vēstule. Turpinot iepriekš teikto, mūsu lasītāja stāsta par to, ka pilsētā daudzi gados veci cilvēki ir spiesti ielaist brīvā platībā īrniekus. Izsenis svēti tika ievērota mutiska vienošanās starp dzīvokļa īpašnieku un īrnieku. Par apstiprinājumu tam kalpo sakāmvārds “Kas norunāts, tas norunāts”. Šie vārdi tika uzskatīti par nerakstītu likumu visos laikos. Tikai ne tagadējos.

Mūsu pašmāju nepārdomātā demokrātija nemanot likvidēja pieklājības un nostabilizējušās cilvēku kopdzīves normu robežas. Protams, krāpnieki ir bijuši visos laikos, tikai tautā negodīgus cilvēkus vienmēr nosodīja. It īpaši provincē, kur visi viens otru pazīst. Krāpnieki un visādi blēži allaž tika nicināti un pelti.

Ak laiki, ak tikumi! Pašlaik krāpšana jauniešu vidē tiek uzskatīta par mazu palaidnību, kas nav pelnījusi nosodījumu. Pat par tādu kā “biznesa” paveidu. Un vārdiņš “lētticīgais” ir vienkārši viegla zobošanās par tiem neveiksminiekiem, kuri ļāva sevi apmuļķot.

Man ir labi zināms gadījums, kad trīs jauni cilvēki ar starpnieciskiem transporta pakalpojumiem nopelnīja starta kapitālu personīgā autobusa iegādei. Vienu no viņiem pārējie divi aizsūtīja pēc kārotās preces uz Rietumiem. Pagāja vairāki gadi, bet kādreizējie draugi kopš studiju laikiem gaida atgriežamies trešo kompanjonu, pazudis bezgalīgajās komerciālajās Eiropas tālēs.

Savā vēstulē senā “Ezerzemes” lasītāja Aleksandra Jegorova stāsta par mazāk vērienīgu, taču visai nepatīkamu epizodi. Kad pensionāre izīrēja dzīvokli jaunai sievietei, kura strādāja lielveikalā iepretim domes ēkai, tad nemaz nešaubījās par viņas godīgumu. Taču kasiere, padzīvojusi kādu laiku, pēkšņi atstāja īrēto dzīvoklī, pārkāpjot mutisko vienošanos un pilnībā nenorēķinājusies. Kaunināt tādus cilvēkus ir gluži veltīgs darbs. Taču Aleksandra Jegorova uzskata par savu pienākumu ar laikraksta starpniecību brīdināt citus pensionārus: “Esiet ļoti piesardzīgi analoģiskās situācijās. Pagājuši tie laiki, kad cilvēki turēja reiz doto vārdu. Neielaidieties darīšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem. Pat tad, ja viņi no pirmā acu uzmetiena iedveš jums uzticību.”

Aleksejs GONČAROVS