Dzejnieks apmeklē Krāslavu

Mana paaudze viņu iepazina un iemīlēja kā izcilu bērnu dzejnieku. J. Osmanis ir rakstījis dzeju arī pieaugušajiem. Jaunākais viņa darbs - 47 stāstu krājums “Zivju vējš” — tapis prozā. Tas ir bērnības atmiņu tēlojums, memuāri, kas tulkoti nu jau arī vāciski.

Vienkāršs, sirsnīgs darbs. Būtībā literāra autobiogrāfija prozā un fotoattēlos, kuru patiešām daudz un kuri ļauj pa gabaliņam salikt kopā nelielu posmu mūsu valsts vēsturē vienā konkrētā vietā vienā konkrētā ģimenē un liktenī. Stāstā “Laba zīme” lasām: “Tēvs bija pametis rentnieka grūtumus, jau gadu nostrādājis Ķeguma spēkstacijas būvē.

Mūs atstāt Indras apkaimē Piedrujas pagasta čūkslājos nebija jēgas, un tēvs ar māti sakravāja mantas, aizveda uz Indru. Tur sakrāva mūsu iedzīvi bagāžas vagonā un nopirka visiem, arī sunim, mūsu mīlulim Žukam, biļeti braucienam uz jauniem apvāršņiem”.

OsmanisLīdztekus ražīgajam literārajam darbam (38 grāmatas, 15 no tām dzejoļu grāmatas bērniem, vairāk nekā 30 darbu iztulkots no poļu, krievu u. c. valodām, 33 sastādītas un anotētas grāmatas), dzejnieks ilgus gadus strādāja izdevniecībās: sākumā Latvijas Valsts izdevniecībā, (vēlākajā “Liesmā”), kur Jāzeps Osmanis vadāja Jau-natnes un bērnu literatūras redakciju. Dzejnieks strādājis arī par skolotāju, rakstījis scenārijus. Par darbību poļu literatūras popularizēšanā savulaik apbalvots ar Draudzības zelta krāšu nozīmi un goda nosaukumu “Nopelniem bagātais poļu kultūras darbinieks”, saņēmis Eiropas Rakstnieku savienības prēmiju. 1993. gadā ieguvis filoloģijas doktora grādu.

No 1990. līdz 1998. gadam bija izdevniecības “Sprīdītis” vadītājs, pēc tam un vēl joprojām ir izdevniecības “Annele” direktors, īpašnieks un izdevējs.
11. jūlijā dzejnieks svinēs 75 gadu jubileju, tāpēc jau tagad tapšanas beigu stadijā grāmata “Kā putns debesīs” par Lielvārdi, par vidusskolas gadiem. Vēl padomā ir izdot dzejoļu izlasi.

Dzejnieks J. Osmanis saka tā: “Patiesībā jābrīnās, esmu tik daudz grāmatdienu un dzejas dienu pasākumos bijis diezin kur visā Latvijā, bet Latgalē visretāk. Neviens īpaši neaicina. Un tad tāda sajūta ir, ka tu esi tāds kā lieks.”

Raksta:

“Vēl manā ugunskurā
Viena ogle gail.
Es pelniem sedzu to,
Man par šo ogli bail.
Šo kvēles dzirksti
Pelnos dzīvu turu,
Lai ogle aizdegtu
Vēl ugunskuru.”

Krāslavas apciemojuma laikā dzejnieks tikās ar rajona skolu direktoriem un Krāslavas ģimnāzijas audzēkņiem.

Ērika STEPIŅA

Mūsu laikraksta lasītājiem piedāvājam J. Osmaņa pirmpublicējumu

“Kā es meklēju Udinovu”

Skrudalienas akmeņkaļa Ādama Osmaņa dēls Vladislavs 1931.gadā, pārbraucis Daugavu netālu no Kraujas “Zaļesjes” mājās jeb “Aizmežos” atrada sev sievu — skaisto un čaklo Sofijas Pitkevičas meitu Jūliju. Turpat “Aizmežiem” kaimiņos viņš uzgāja arī “Pakalniņus” — pirmo nelielo rentes saimniecību. Drīz pēc manas piedzimšanas, jau 1933. gada pavasarī, jaunā ģimene “Pakalniņos” sāka saimniekot. Te 1935. gadā piedzima māsa Regīna. Diemžēl grūtais zemkopja darbs prasīja pārāk daudz sviedru, pretī deva tikai jaunas rūpes un raizes. Mēs 1936. gadā pārcēlāmies uz Medumu pagasta “Vasariškiem”, un tur tēvs ar māti tāpat savām pūlēm neatrada ciešamu atdevi. Cerīgākas saimniecības meklējumi 1937. gadā aizveda mūs uz tālo Indras novadu — uz Piedrujas pagastu. Saprotams, arī šeit nebija gaidāms nekas cits kā pārcilvēcīgs, mazienesīgs darbs. Tēvs uzsēdinājis mani uz ceļgala, kļāva cieši, cieši klāt un teica: “Mācies, dēliņ, manu puisīt, centies, lai tiktu uz taisnāka, gaišāka ceļa, lai tu nebūtu grāvracis kā tavs tēvs!” Viņš ar sādžas vīriem devās piepeļņā uz Krāslavu. Tur varēja sasiet plostus un dzīt tos uz Rīgu. Drīz tēvs uzzināja par Ķeguma spēkstacijas būvi, sāka tur strādāt un 1938. gadā arī visu ģimeni pārcēla pie sevis.

Mana bērnu dienu atmiņstāstu grāmata “Zivju vējš” sākas tieši ar pārcelšanos no Udinovas uz Kaibalu. Vēlāk mēs pārbraucām uz Lielvārdi, no Lielvārdes — uz Ķegumu...
Grāmatā es aprakstu patiesus notikumus, dažādus atgadījumus un piedzīvojumus, attēloju Ķegumu, stāstu par Naujieni un Medumiem.

Visu mūžu mani pavada bērnu dienu atmiņas. Jau kopš pievēršanās literārajam darbam es loloju apņemšanos uzrakstīt atmiņstāstus, jo tie man likās interesanti un daudzējādā ziņā noderīgi.

Lai uzrakstītu atmiņstāstus, atmiņas jāatsvaidzina, jāuzmeklē notikumu norises vietas, jāaprunājas ar vietējiem vienaudžiem, ar tuviniekiem. No agrām bērnu dienām es glabāju atmiņā to vietu nosaukumus, kur bijām dzīvojuši. Bet vai šie nosaukumi nebija mainījušies? Visgrūtāk man veicās ar Udinovas meklēšanu. Tā sākās pēc 1992. gada, kad gandrīz visi tuvinieki, arī mana māte jau bija aizsaulē... Man nebija, kam pajautāt, noskaidrot neskaidrības. Vienīgā drošā vietas norāde bija saglabājusies uz pasta atklātnes, ko tēvs bija sūtījis no Ķeguma: Piedrujas pagastā, p.n. Udinova... Vienreiz, 50. gadu beigās, tātad 25 gadus pēc aizbraukšanas no Udinovas, es tur biju aizkļuvis. Es zināju, ka jābrauc 4 km pa grantētu ceļu uz rietumiem no Indras. Šo ceļu es viegli atradu un toreiz tikpat viegli — arī Udinovas sādžu un mūsu kādreizējo rentes mājelīti.

Cerības vēlreiz viegli nokļūt savā bērnības pagalmā diemžēl trīs reizes aizveda mani citā virzienā, jo es nezināju, ko precīzi jautāt. Ar acīm meklēju, bet neuzgāju ne ceļu, ne gravu, ne māju ceļmalā...

Ceturtajā reizē, nobraucis 4 km pa asfaltu, apstājos un vērīgi pētīju apkārtni. Pa kreisi no ceļa tīruma malā bija redzamas kokiem piesegtas mājas. Tuvākā no tām pie krūmiem aizaugušas gravas likās tāda kā pazīstama... Uz turieni pa tīruma viņu malu stiepās telefonu līnija. Kur stabi, tur ceļš. Tātad vecais, ar zāli jau aizaugušais ceļš bija tur, bet es atrados uz jaunā ceļa, kas veda sādžas māju pudurim garām. Jā, jā, re kur mūsu māja!

Sveika, Udinova!

Jāzeps OSMANIS