Likties nav kur, jādzīvo!

Saimnieku satiekam pagalmā, kuru rotā vairāki dzirnakmeņi. Valdis pasmaida: “Tepat netālu raku tranšeju, vācu projām vecas mājas pamatus un no zemes izraku dzirnakmeņus. Skaisti, vai ne?”

Šķiet sīkums, bet tas nepārprotami norādīja uz sīksto zemnieka raksturu, kas piemīt šim vīrietim. Apbrīnojami, kā sentēvu laikos bez moderniem darbarīkiem meistari spēja iedot akmenim tik precīzu formu! Turklāt tik prasta iekārta veiksmīgi tika galā ar galveno uzdevumu, un maize no šiem miltiem garšoja pavisam citādāk nekā mūsdienu fabrikas klaipiņš.

Valdis turklāt ir ļoti laipns — tūlīt pat aicina mūs ienākt mājā. Janvārī tieši viņš bija tas, kurš apsteidza pārējos ģimenes locekļus un izņēma no pastkastes rajona avīzes numuru, kurā tika publicēti laikraksta “Ezerzeme” izlozes uzvarētāji. Izlasījis savu vārdu, nolēma izjokot mājiniekus: “Sacīju sievai, redz, kaut reizi dzīvē brangi paveicās — laimējām 150 latus! Uzķērās. Pēc tam arī meita uz šo joku uzķērās. Godīgi sakot, prieks arī par garšvielām “Santa Maria”, noderēs. Rajona avīze mums patīk, vienmēr cenšamies pasūtīt gadam.”

Valdis būtībā ir vietējais. Toties Gaļina Latvijā savulaik ieradusies no Kirovas (Krievijas), no tās pilsētas, kura atrodas aiz Gorkijas jeb tagadējā Nižnij Novgoroda. Izrādās, Krievijā ir vairākas Kirovas. To Gaļina pastāstīja, kad novilku paralēles ar dzīvesbiedru Kirova mājiņu, sak, dzīvojusi šo namiņu izcelsmes pilsētā un tagad mājiņā, kas ik dienu atgādina par dzimteni. Kļūdījos, Kirova mājiņa tapusi citviet.

“Esmu pilsētniece līdz kaulam — arī Latvijā dzīvoju Rīgā,” stāsta Gaļina. “Esmu līdz kaulam pieradusi pie pilsētas dzīves ritma, tālab ļoti nožēloju, ka savulaik pametu galvaspilsētu. Strādāju Pārdaugavā māju būvkombinātā par meistari. Vīrs citā organizācijā par montētāju. Bijām rindā — Zolitūdē būvēja paneļu mājas. Bet Valdis tiecās uz dzimteni, pie vecākiem. Likties nav kur, jādzīvo! Badu neciešam, arī tas jau ir labi.”

Valdis: “Man pilsētā ir smagi, vienkārši nespēju tur dzīvot. Pastaigājoties pa pilsētu, nogurstu vairāk nekā gatavojot sienu lopiem. Uz šejieni atbraucām 1988. gadā, mums piešķīra vienistabas dzīvokli centrā — nepatika. Kolhozam “Molodaja Gvardija” vajadzēja slaucēju, pavērās iespēja uzlabot dzīves apstākļus. Netālu no fermas bija uzbūvēta Kirova mājiņa. Mājai būtībā jau bija saimnieks, kurš grasījās te dzīvot, bet pēkšņi pārdomāja un aizbrauca pavisam uz Aizkarpatiem. Piedāvāja mums, ievācāmies, nosvinējām Jurģus, bet vēlākajos gados privatizējām. Šī izrādījās pēdējā kolhoza uzbūvētā māja, plānoja vēl vienu, bet nepaspēja — padomju parauga kopsaimniecības sabruka.”

Par slaucēju kolhoza fermā Gaļina nepastrādāja. Pasaulē nāca Inga, pēc tam piedzima Jana. Šodien Inga ir Krāslavas ģimnāzijas 11. klases skolniece, Jana mācās 10. klasē. Mamma apgalvo, ka bērni pat dzirdēt negrib par laukiem, jo acīmredzami nevēlas sev tik sūru dzīvi, kāda ir vecākiem. Visu nedēļu uzturas Krāslavā internātā — tas arī pieradina pie pilsētas dzīves. Tiesa, autobuss kursē, bet 80 santīmi vienam vienā virzienā ir padārgs prieks. Savukārt internātu apmaksā pagasts. Arī bērnu tēvs domā, ka meitas laukos nepaliks, lai kā viņš to vēlētos. Skaidrs, ka vecāki paliks dzīvot savā mājā, jo dzīvokļi pilsētā tagad dārgi, nav pa kabatai. Tiesa, neviens šodien īsti skaidri nevar zināt, kā iegrozīsies dzīve pat pēc gadiem pieciem...

“Es biju pilsētniece par visiem simts procentiem un vairāk, no lauku dzīves absolūti neko nesapratu,” apgalvo Gaļina. “Bet dzīve piespieda — iemācījos govi slaukt. Patiesībā ne bez vīra pamudinājuma, kurš nemitīgi “zāģēja” — cik tad ilgi mamma nāks slaukt? Sacīja, lai mēģinu pati, nebaidos. Kā es, nemākot slaukt, taisījos strādāt fermā? Kas tur liels — fermā ar rokām neslauca, visur bija slaukšanas aparāti! Tagad gan esmu bezdarbniece. Mana specia-litāte ir mežizstrādes tehnologs — kur šeit laukos tādi vajadzīgi?”

Bižāni pamatā pārtiek no savas piemājas saimniecības. Ir graudaugu kombains un ļoti labs vācu pļāvējs “E-301”, kādu rajonā palicis ļoti maz. Sākumā kolhozā Valdis strādāja uz veca pļāvēja, bet neilgi pirms kolhoza sabrukuma saņēma jaunu, arī kāpurķēžu traktoru. Tos viņš privatizēja, bet MTZ markas traktoru nopirka par naudu. Valdim tehnika patīk, viņš to ļoti saudzē un uztur pilnīgā tehniskā kārtībā. Laikam šī mīlestība ir no tēva Ilmāra — rajonā labi pazīstamā šofera-kombainiera, kurš 25 gadus pļāva maizi.
Pagalmā stāv pagasta pašvaldības “T-150K” — vairākus gadus Valdim tiek uzticēta ceļu attīrīšana no sniega.

Valdis: “Zemes mums ir tikai desmit hektāri, tāpēc nav kur izvērsties. Turam 5-6 cūkas, ir gotiņa, divi bullīši, zirgs. Sēju graudaugus: tritikāli, auzas, ziemājus. Graudaugi sevišķi labi aug pie tēva — augsne smaga. Graudu kaltēšanas jautājums arī atrisināts — nopirkām graudu noliktavu. Plāni lieli, taču par saražoto maksā slikti, bet degviela ir dārga. Gribas rietumvalstīs ražotu kombainu, bet nav naudas šādam pirkumam. Lai gan visa esošā tehnika ekspluatācijā ir salīdzinoši ekonomiska, bet vienalga izdevumi lieli.”

Valdis kooperējas ar citiem zemniekiem, cenšas iztikt bez kredītiem, dzīvojot pēc principa: “Ieekonomē un nopērc!” Tā, piemēram, bērniem nesen nopirka datoru, kas bija ļoti nepieciešams mācībām. Starp citu, meitenes ir čaklas un spējīgas skolnieces. Grāveru pamatskolā viņas mācījās krieviski, bet ģimnāzijā veiksmīgi apgūst priekšmetus latviešu valodā. Tas sagādā lielāko gandarījumu vecākiem.

Juris ROGA