Būvniecības uzplaukums arī rajonā

Krāslavas rajona būvvaldes vadītājs Valdis Viļums stāsta, ka, salīdzinot ar 2005. gadu, kad ar būvniecību pārsvarā nodarbojās turīgi cilvēki, uzņēmumi vai valsts struktūras, 2006. gadā parādījās jauna tendence — sarosījās vidējā slāņa iedzīvotāji, kas pārbūvēja lopu kūtis un ierīkoja piena telpas atbilstoši ES prasībām, uzsāka dzīvojamo māju būvniecību un lauku tūrismam paredzētos objektus. Aptuvenais kopējais apgrozījums privātajā sektorā un zemnieku saimniecībās Krāslavas rajonā (izņemot Krāslavas novadu) ir aptuveni 4,1 miljons latu. Priecē, ka rajona lauku iedzīvotāji, kas varbūt nav tik bagāti kā laucinieki citos Latvijas novados, jau atļaujas realizēt arī lielākus objektus — lopu kūtis 100 liellopiem, graudu kaltes un citus. Objektu izmaksas sastāda 100 tūkstošus un vairāk latu. Aktīvāk būvējās Skaistas, Robežnieku un Kastuļinas pagastā.

Palielinājies arī valsts struktūru, konkrēti pagastu pašvaldību realizējamo objektu kopējais naudas apgrozījums. Līdztekus Iekšlietu ministrijas būvējamajiem dārgajiem objektiem, pagājušajā gadā ekspluatācijā tika pieņemts pierobežas ceļš (0,5 miljoni latu), pabeigta arī renovētā policijas ēka Dagdā (0,2 miljoni latu). Iesākts un pabeigts Ezernieku ciema ūdenssaimniecības attīstības projekts, gada beigās — Kombuļu, Dagdas un Andrupenes pagastā, kā arī Dagdas pilsētas ūdens un kanalizācijas sistēmu attīstības projekti kopsummā par 1,5 miljoniem latu. Paralēli tiek realizēti arī telekomunikāciju un elektroapgādes projekti vidēji par Ls 1.3 miljoniem gadā.

Sākusies liela rosība bijušajā plaši pazīstamajā un pēdējos gados visu aizmirstajā Sauleskalna atpūtas kompleksā, kur paredzēts attīstīt kalnu slēpošanas un ūdens atpūtas tūrismu. Tāpat notiek dokumentācijas kārtošana vairākiem atpūtas kompleksiem Dridža un citu ezeru krastos.

2006. gadā tika izsniegtas 104 būvatļaujas, kopējā summa — 3.2 miljoni latu. Ekspluatācijā pieņemti 64 objekti (2.8 miljoni latu). Saskaņotas mazbūves, vienkāršotās rekonstrukcijas, vienkāršotās renovācijas, proti, objekti, kuriem nav jāizsniedz būvatļauja. Tie kopsummā veido 2,4 miljonus latu.

— Attīstībai jebkurā jomā, būvniecībā jo sevišķi, ir arī negatīvas sekas. Piemēram, ēku jumti laukos ieguvuši jaunas, Latgales videi neierastas krāsas. Kā jaunie objekti vizuāli iederas mūsu vidē?

— Diemžēl, bet varbūt par laimi vēl nav izkristalizējies viedoklis, kas der mūsu videi. Valda visai liela brīvība, sevišķi laukos. Mēs neuzspiežam materiālu, krāsu, stilu, bet katrā konkrētā gadījumā noteikti runājam ar pasūtītāju, ar būvnieku un aicinām izvēlēties vairāk dabiskus, ekoloģiski tīrākus vietējos materiālus. Kaut ko uzspiest būtu pat problemātiski, jo likumdošanas bāze mums neļauj uzspiest vai aizliegt pasūtītāja izvēlēto materiālu izmantošanu būvniecībā. Ja dažās pilsētās ir pašvaldību lēmumi, kas ierobežo kaut kādu materiālu izmantošu, tad laukos pagaidām atļauts viss, kas atbilst būvnormatīviem. Tāpēc apbūves stils veidojas no tā, kāda ir cilvēka gaume. Arhitekti, protams, iesaka savu variantu, bet, tā kā cilvēkam tur jādzīvo, tā ir viņa nauda, viņa īpašums, kas bieži vien atrodas dziļi laukos, tad ir grūti kaut ko pamatoti aizliegt. “Kāpēc,” viņš jautā. “Es varbūt tā gribu!” Ja cilvēks ir ievērojis juridisko dokumentu — projektu, tad nekādas sekas viņa gaumes izjūtai nevar būt. Grib zilu jumtu vai sarkanu — iebilst neko nevaram. Mēs aicinām apbūvē vairāk izmantot koku, kas ir Latgalei raksturīgāks materiāls.

— Koks nebūs dārgāks?

— Dažreiz tas sanāk dārgāk, arī tā ir problēma. Kvalitatīvs dēļu apšuvums ar kvalitatīvu krāsojumu noteikti būs dārgāks nekā plastmasas dēļu apšuvums.

— Vai esat diskutējuši, kādam apbūves stilam jābūt mūspusē?

— Neoficiālā līmenī esam diskutējuši ne reizi vien, bet līdz galam to noformēt juridiski neizdodas. Ir problēma arī tāda, kad tirgū diemžēl nav pieejami kvalitatīvi materiāli, kas, mūsuprāt, būtu raksturīgi šejienes apstākļiem. Piemēram, jumta segumi. Izvēle patiesībā neliela: profilētais skārds, bitumena viļņotās loksnes, dakstiņi, bet mūsu reģionam tas nekad nav bijis raksturīgi. Taču tieši tos piedāvā tirgus un rodas problēma. It kā visi veikali pilni, bet, kā likums, līdz mums nonāk lētākie materiāli. Protams, tirgotāji atvestu arī dārgākus un labākus, bet, tā kā dārgu un labu vēlas viens vai divi pasūtītāji, tad diez cik ekonomiski izdevīgi tas tirgotājam nav. Turklāt sekas atstāj arī inflācija — viss sadārdzinās, un cilvēkam nav naudas kvalitatīvam materiālam. Kam nauda sanāk, to pērk.

— Kas notiek pilsētās? Piemēram, siltinātās izglītības iestādes Krāslavā šķiet vizuāli šausminošas. Dažs labs veikals arī ir sliktas gaumes paraugs. Kā uzņēmēju un pašvaldību veikums iederas kopējā ainavā.

— Cenšamies ietekmēt situāciju, šobrīd process iet uz labo pusi. Tajā pašā Dagdā ir labi piemēri, taču arī viņiem savs arhitektoniskais stils līdz galam nav izveidojies. Par to visiem būtu vērts īpaši padomāt. Aglonā sakarā ar bazilikas rekonstrukciju un lielo attīstības plānu izstrādi, kas top Rīgā, esam sprieduši ar valsts vadošajiem arhitektiem, kāda varētu būt apbūve apkārt Aglonas bazilikai, tāpat kā to, kāda tā varētu būt Dagdā un Krāslavā. Diemžēl arī viņi nevar momentā pateikt, ka, piemēram, labākais būtu divslīpju jumts no tāda vai citāda materiāla. Viņi saka — dariet, lai būtu gaumīgi. Kā konkrēti — visā valstī nav izkristalizējies šis viedoklis. Protams, lielāka vērība ir pilsētām, jo te liels skaits cilvēku dzīvo nelielā telpā. Pilsētā visatļautība tomēr nav pieļaujama, jo uz to māju skatās simti vai pat tūkstoši iedzīvotāju simtiem reižu gadā. Tāpēc ir jāiekļaujas estētiskos rāmjos.

— Gan Krāslavas, gan Dagdas pašvaldība sapņo par savu sporta zāli, halli. Krāslavā gan šobrīd aktuālāks šķiet estrādes jautājums. Cik reāli ir uzbūvēt tādus dārgus objektus?

— Pats galvenais, pirms ķerties pie darbiem, ir labi jāizdomā un jāizvērtē, kam būs paredzēta estrāde, ko konkrēti uz tās darīsim. Lai nav tā, ka tiek uzbūvēts kaut kas tāds, ko jau esam mēģinājuši uzbūvēt un kas diez vai atbilst jaunu, modernu svētku garam. Jāsaprot, kādi būs tie svētki, kas pulcēs cilvēkus. Vai tie būs 10-20 kori, vai tie būs dejotāji, vai viens un otrs, kuru būs vairāk. Pirms gadiem 10-15 bija citādāka stila koncerti, ļoti daudz uz tiem brauca no laukiem. Tagad tā nav, tāpēc estrāde nevar būt tāda, kāda bija laba pirms gadiem 10-15. Jāsaprot, ka estrādei jābūt atbilstošai mūsdienām. Bagāts uzblieza to, ko vēlējās, nepatika — uzbūvēja citu. Mums tās naudiņas ir tik, cik ir. Tāpēc vispirms jāsaplāno pasākumi pilsētā, kas arī jādara, ņemot vērā finansiālās iespējas. Pēc tam atbilstoši šiem pasākumiem jāplāno, kāda un kur nepieciešama estrāde. Nevar vienkārši būvēt kaut ko grandiozu un tikai pēc tam domāt, ko ar to darīt.

— Ko teiksiet par sporta būvēm, kuras vēlas abas pilsētas?

— Atkal tas pats — esam nabadzīgi un, ķeroties pie tik lieliem objektiem, mums ir septiņas reizes jānomēra. Pieļauju, ka vēl neesam izmērījuši septīto reizi. Ja gribam būvēt, mums vēl reizi jāpārliecinās, vai tas mums ir pa spēkam un vai tas mums vajadzīgs. Ja pēdējo reizi ir viss izmērīts, ir projekts un naudiņa, tad varam mēģināt. Bet šim jautājumam ir jāpieiet ļoti, ļoti uzmanīgi.

— Laiks rit, cenas aug...

— Tāpēc nav jāmēra deviņas reizes. Vajag septiņas. Tomēr es domāju, ka līdz reformai šo jautājumu nevajadzētu sasteigt. Izveidosies konkrēti novadi, būs lielāka skaidrība par finansējumu un citām lietām.

— Laikraksta mājasalapā www. ezerzeme.lv lasītājiem jautājam, kāda ir viņu attieksme pret būvniecības ieceres publisko apspriešanu, ko pašvaldības veic saskaņā ar likumu. Pirmās atbildes pārsteidza — cilvēkiem nav skaidrības, kas tas ir? Izskaidrojiet populāri, lai saprastu arī veci ļaudis.

— Vispār ir divi apspriešanas veidi. Publiskā apspriešana tiek rīkota reti, parasti tajos gadījumos, kad plāno sabiedriski nozīmīgās būves. Pat ja teritoriālais plānojums nosaka, ka var būvēt, šo jautājumu apspriež vēlreiz, jau redzot skiču projektu. Cenšas noskaidrot, vai objektu gribam tieši tādu, vai kaut ko vajadzētu pamainīt. Tāda apspriešana mūsu pilsētā varētu būt, būvējot sporta halli.

Sīkāk vērts parunāt par otru veidu — sabiedrisko apspriešanu. Mūsdienās daudziem pieder nekustamais īpašums — zeme. Šķiet, ka uz savas zemes — ko gribu, to būvēju. Bet iedomā-simies, ka uz savas zemes pilsētas centrā cilvēks izdomā uzbūvēt ķīmisko rūpnīcu, protams, atbilstoši visiem valsts un Eiropas Savienības standartiem. “Tā ir mana zeme, būvēšu atbilstoši prasībām, kas tur slikts,” spriež īpašnieks. Bet tā tomēr būs ķīmiskā rūpnīca! Paredzot tamlīdzīgas situācijas, likumdevējs cilvēkiem, kuriem zeme turpat blakus, ir devis iespēju iebilst, bez šaubām, pamatoti iebilst. Šajā piemērā iebildums varētu būt aptuveni šāds: tā ir individuālās apbūves teritorija pilsētā ar ļoti blīvu apbūvi. Lai būvē rūpnīcu, bet 10 kilometrus tālāk, šeit mēs gribam dzīvot un ļaut spēlēties saviem bērniem. Šī vide ir radīta dzīvošanai.

Cilvēkam ir dota iespēja izteikties, bet savu viedokli jāpauž rakstiski. Apspriešanas beigās pašvaldībai ir jāpieņem lēmums — atļaut būvēt vai aizliegt. Pašvaldība skatās, vai cilvēka pretenziju ņemt vērā vai nē. Pretenzijas jau arī ir dažādas, piemēram, nepatīk kaimiņš, negribu, lai viņš būvē šķūnīti. Tā ir nepamatota pretenzija.

Rajonā ir situācijas, kad reāli netiek ļauts būvēt. Piemēram, laukos kāds grib būvēt lielāku kūti. Padomju laikā sabūvētas nelielas, bet cilvēks grib turēt vairāk lopu. Taču ir blīva apbūve ar Līvānu mājiņām, ja vēl uzbūvētu kūti, kur divu lopu vietā būs desmitiem, apkārtējo māju iedzīvotājiem rastos lielas neērtības kaut vai smakas dēļ. Tehniski nelielajā piemājas teritorijā var ieprojektēt un uzbūvēt lielāku kūti, bet gadījumā, ja kāds pamatoti iebildīs, tāda būvniecība netiks atļauta. Ja nav iebildumu, tad nav juridiska pamata liegt būvi. Tāpēc cilvēkiem, kurus skar būvniecība, vajadzētu doties uz pašvaldību, kas izsludinājusi apspriešanu, un objektīvi jāiebilst pret šādu būvniecību. Parasti problēmas rodas, kur ir blīva apbūve.

Sabiedriskā apspriešana tiek rīkota tāpēc, ka daudzās pašvaldībās nav teritoriālo plānojumu. Šo plānojumu izstrāde iesākta gandrīz visās rajona pašvaldībās, sešās plāni jau apstiprināti, vēl četrām piecām drīz būs gatavi. Kur tie ir, tur viss skaidrs. Viss jau ir apspriests un salikts plauktiņos: kurā zonā ir individuālā apbūve un dzīvo cilvēki, kurā zonā var būvēt ražošanas objektus utt. Tas ievieš skaidrību arī, kad cilvēks pērk zemi. Viņam nav jāuztraucas par to, ko tur ļaus darīt un ko nē. Jau pērkot viņš zina, kādiem mērķiem zemesgabalu drīkstēs izmantot.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA