Caur grūtībām ar paceltu galvu

“Mēs mammai bijām astoņas meitas un neviena dēla,” stāsta Anastasija. “Redz, cik daudz bērnu agrāk laida pasaulē! Bet kas tagad notiek? Visi manējie jau mūžībā, tikai es nevaru aiziet. Piecas māsas nomira agri, pat neatceros viņas. No izdzīvojušām māsām viena nomira pirms četriem gadiem, otra — pirms sešiem gadiem. Mūsu dzimtā faktiski visi nomira sirds slimību dēļ. Mana bērnība bija dikti sūra. Tēvs nomira agri, atstājot mātei ar bērniem 18 hektāru zemes. Tā bija jāapstrādā, bet ko gan mēs, meitenes, varējām daudz palīdzēt? Ceļa otrajā pusē dzīvoja mammas brālis, tam divi dēli bija — viņi arī nāca palīgā.

Par visu bija jāmaksā. Mans onkulis pa vasaru strādāja pie budžiem, rudenī atbrauca, iedeva naudu un tikai tad varējām nomaksāt visus tos parādus, kas iekrājās.

Skolā gāju četrus gadus. Tālāk mācīties nebija iespējas, turklāt kas tās par mācībām, kad nemitīgi jāstrādā saimniecībā. Nāca kartupeļu rakšanas laiks, mamma pamodināja agri jo agri. Mēs rokam kartupeļus, tad skrienam uz skolu, pēc skolas tūlīt pat mājup un uzreiz pie darba: barību pienest zirgiem, govīm, iztīrīt kūti un citi darbi. Mācībām laika nepaliek.

Kad izaugu, strādāju kolhozā dažādus lauku darbus. Sākumā meža darbos, kur bija jāpilda lielas normas. Darbā gājām pa tumsu, kurš grāvī ievēlās, ūdenī samirka, kuram cita ķibele gadījās. Tāda man bija dzīve, slikta dzīve.”

Anastasija nebija precējusies, bērnu nav. Viņa pastāstīja, ka kara laikā izbaudījusi karavīru nežēlību, tālab arī neizdevās izveidot savi ģimeni. Vecumdienās vienatnē ir ļoti grūti, taču viņai palīgā nāk atsaucīgās un sirsnīgās kaimiņienes.

“Lida un Vaļa ir vislabākās,” apgalvo Anastasija. “Atnāk katru dienu, sarīvē muguru, jo es pati nevaru. Kaimiņienēm ir gotiņas, viņas atnes man krējumu, pienu, sviestu, biezpienu. Savu piena produktu man nav, autoveikals pienāk tik pie lielceļa. Grūti vecam cilvēkam laukos dzīvot. ”

Pensionāri pieskata arī māsas dēls Alberts, apciemo māsas dēla meita Jana Butāne — Latvijas Universitātes trešā kursa studente. Starp citu, Janu todien mēs sastapām pie vecmāmiņas, kura pati kategoriski atteicās fotografēties, bet palūdza, lai avīzei nofotografējam mazmeitu, uzsverot, ka Jana ir ļoti sirsnīga un jauka meitene, kas rūpējas par vecmāmiņu.

Sarunas laikā Anastasija vairākkārt mums atvainojās par nekārtību istabās: “Kad biju jauna un vesela, visur bija kārtība, tagad kā ir, tā ir.”

Godīgi sakot, mēs nekādu lielo nekārtību istabās nemanījām, vienīgi ēkas vecums burtiski spraucās laukā no sienām, griestiem un grīdas... Māja, kurā Anastasija dzīvo, nav vairs pirmā svaiguma, lai gan ir pārbūvēta. Savulaik šajā vietā stāvēja kūts un māja, bet Anastasijas māsas dēls to izjauca un uzbūvēja šo, kurā pensionāre pavada vecumdienas. Lopus viņa sen vairs netur, ir nedaudz zemes, kurā tiek stādīti dārzeņi: burkāni, bietes, gurķi, kartupeļi u. c. Bet arī šie darbi pen-sionārei vairs nav pa spēkam. Arī par valsts piešķirto pensiju neko lielu nevar atļauties: mēnesī zālēm nākas izdot līdz 40 latiem. Gadās, ka no kādām piemetas alerģija, tad izdevumi vēl lielāki. Vecumā veselības problēmas tikai saasinās. Anastasijai pavājinājusies dzirde, kaimiņiem un citiem viesiem nākas stipri klauvēt, lai viņa atvērtu durvis. Ir problēmas ar redzi, jālieto brilles. Avīzes burtus viņa var saredzēt ar brillēm tikai saulainā dienā. Pasūtot avīzi, viņai pat prātā nebija ienācis kaut ko laimēt. Pastnieces atnesto avīzi ar laimētāju sarakstu viņa pat nepārskatīja. Atnāca kaimiņiene un tā pastāstīja priecīgo vēsti. Māsas dēls pat solījās aizbraukt pakaļ kalendāram, bet balvas īpašniece viņu atrunāja.

Anastasija: “Es biju pārliecināta, ka kalendāru atvedīs uz pastu un atnesīs pastniece. Nudien nebiju gaidījusi ciemos žurnālistus. Paldies!

Lai gan mana dzīve bija smaga, bet daudziem cilvēkiem klājās vēl sliktāk. Tā kā mūsu ģimenē bija tikai meitas, mēs vismaz paglābāmies no izsūtījuma uz Vāciju vai Sibīriju. Kur bija vīrieši, tās ģimenes piedzīvoja lielas nelaimes. Tā ka par likteni nesūdzos. Arī mūsdienās pasaulē notiek visādas lielas nelaimes: krīt lidmašīnas, saskrienas vilcieni, cilvēki iet bojā plūdos, zemestrīcēs vai karos. Paldies Dievam, mūsu zemē valda miers. Tas, ka veselība slikta — man jau daudz gadu! Esmu nodzīvojusi salīdzinoši garu mūžu. Mana mamma nomira 69 gados, tēvs aizgāja mūžībā vēl jaunāks — 45 gados.”

Juris ROGA