Tēmas turpinājums: mežacūku medības

Atgādināšu, ka publikācijā tika apšaubīts tāds medību veids kā mežacūku atšaušana no medību torņiem pie izliktās barības. Dienā, kad iznāca minētais laikraksta numurs, man piezvanīja Raimonds Krams, mednieks ar vairāk nekā 30 gadu stāžu, un paziņoja par vēlēšanos izteikt savu viedokli par visai strīdīgo tēmu.

KramsTā nu sagadījās, ka tieši pirms gada mans labais paziņa demonstrēja redakcijā unikālus kadrus no mežacūku barotavām, kuras bija sarūpējuši gādīgie mednieki. Ar Raimondu pastāvīgi notiek tā, ka operatora kaislība ņem virsroku pār mednieka azartu. Mans sarunbiedrs uzreiz atzīmēja laikraksta publikācijas objektivitāti un precizēja, ka mežacūku medības pie medību torņiem, kur speciāli nolikta barība, tiek noniecinātas vēl kopš padomju laikiem. Tā bija: Latgalei patika sagaidīt augstus partijas viesus no Rīgas ar svaigu medījumu, tāpēc ap priekšniecību allaž grozījās arī mednieki, kuri zināja, kur un kā steidzami sadabūt kāroto trofeju. Arī starp viesiem atradās cienītāji ātri un sekmīgi pamedīt.

Laiki mainījās, taču varasvīru kundziskās manieres saglabājušās. Tikai jaunie vadītāji negrib stundām ilgi sēdēt un salt slēpņos: viņiem patīk tradicionālas skaļas medības. Jo vairāk mastu un šāvienu no numuriem, jo labāk.

Raimonds Krams pastāstīja, ka Latvijā pēc citu Eiropas Savienības valstu piemēra tiek veidotas komercmedību platības, kur par solīdu summu gribētāji var personīgi pasūtīt brieža, mežacūkas, stirnas medīšanu. Tādos gadījumos sekmīgi tiek praktizēti tā saucamie klusie masti. Komercnozīmes meža masīvos tiek ierīkoti medību slēpņi, no kuriem labi pārskatāmi izcirtumi, ceļi, meža stigas. Dārgo licenču īpašnieki ieņem vietas medību torņos, bet dzinējs parasti viens krustām šķērsām apstaigā mežu un iztraucē zvērus, kas, piesardzīgi un lēni virzīdamies, nokļūst šaušanas sektorā. Šāvējiem medību torņos rodas iespēja ne tikai redzēt zvērus, bet arī izvēlēties visvērtīgāko trofeju. Fotografēšanas un videouzņemšanas cienītājiem ir reāla iespēja medību laikā iegūt arī unikālus kadrus. Komercmedību pieredze jau uzkrāta Jēkabpils, Liepājas, Jelgavas, Saldus rajonā un citos. Šī medību veida galvenā vērtība ir tā, ka zvērs neatstāj medījamās platības, kur tiek praktizēti klusie masti. Nopelnītie līdzekļi tiek izmantoti apkalpojošā personāla algošanai un biotehnisko pasākumu veik-šanai pilnā apjomā, kas veicina medījamo zvēru un putnu skaita pieaugumu.

Tagad parunāsim par tradicionāliem mastiem, kas ir populāri lielākajā daļā kolektīvu. Tiem ir būtisks mīnuss: biežās medībās zvēri atstāj nemierīgās pla-tības. Ja nav pastāvīgu vietu ar izliktu barību, mežacūkas turp ilgi neatgriežas. Otrais trūkums: tādos mastos, it īpaši ja ir suņi, zvēri pārvietojas ar maksimālu ātrumu, kas traucē šā-vējiem precīzi novērtēt trofeju, bet reizēm arī izdarīt trāpīgu šāvienu. Nereti gadās tā, ka dzinējsuņi nošķir sivēnus no mātes, bet šāvēji azartā to uzskata par mežakuili un nošauj. Ir zināms, ka sivēniem bez mātes ir grūti iztikt, it sevišķi bargā ziemā. Kolektīvajās medībās parasti gadās arī tā, ka uz neveiksmīgiem šāvējiem zvērs spītīgi neiziet un viņiem medību prieka vietā rodas sarūgtinājumi vien. Tāds mednieks, kuru pastāvīgi vajā neveiksmes, izmanto jebkuru iespēju, lai izšautu, neapgrūtinot sevi ar trofejas izvēli, kas iznākumā noved pie medību platību produktivitātes samazināšanās.

“Es sevi pieskaitu pie to pulka, kuri šauj zvērus no medību torņa, speciāli izliekot blakus barību,” atzīstas Raimonds Krams. “Pazīstot situāciju, apgalvoju, ka man krietni vērtīgāka ir trofeja, kas iegūta, sēžot slēpnī stundām ilgi pustumsā, ziemas spelgonī. Vienatnē izsekotais un nošautais zvērs medniekam sagādā lielu prieku. Starp citu, medības mastos atstāj zvēriem minimālu iespēju uz glābiņu, bet no paaugstinājuma šāvējs izvēlas visizcilāko trofeju un trāpa precīzi. Lai veiksme būtu stabila, daudz jāstrādā. Kopā ar kolektīva biedriem mēs izvedam ziemai uz mežu no 20 līdz 40 tonnām kvalitatīvas barības: graudus un saknes. Barošanas vietas pie medību torņiem pastāvīgi jāpapildina ar barību, tāpēc sekmīgu medību nodrošināšana prasa gan lielus materiālos izdevumus, gan arī fiziskus pūliņus. Maldās tas, kurš medības no medību torņa uzskata par vieglu nodarbi. Jā, ir bijuši reti gadījumi, kad zvērs iznāca apšaudes sektorā pēc dienas, bet, lūk, šī gada aukstajā februārī es jau saskaitīju gandrīz divus desmitus tukšu slēpņu pēc kārtas. Mežakuilis ir ļoti piesardzīgs zvērs, teicama oža un dzirde ļauj tam apiet nepiesardzīgu mednieku tornī. Tāpēc strīdīgs ir jautājums: kur vienkāršāk medīt — mastā vai no slēpņa? Sis-temātiski piegādātā barība uz izraudzītajām vietām lielā vairumā palīdz ne tikai pievilināt zvēru šāviena attālumā, bet lielākoties tā ir palīdzība izdzīvot mežacūkām un stirnām aukstajās ziemās.

Lai medības no torņiem būtu sekmīgas, medniekam lieliski jāzina zvēru paradumi. Mežacūku gaidīšana reizēm ilgst trīs četras stundas, kad pat vismazākais troksnītis var pilnībā sabojāt medības. Viltīgie mežakuiļi, pamanot mednieku pēdas pie torņiem, uzreiz bēg projām. Arī mainīgais vējš var pagalam sabojāt plānotās medības slēpnī. Likums atļauj medības diennakts tumšajā laikā tikai no torņiem, izmantojot mednieka lukturi. Tikai regulāra barības izlikšana notur zvēru ilgi paredzamā medību vietā. Sen esam novērojuši: vakaros mežacūkas apmeklē speciāli izlikto barību tieši pie tiem torņiem, kur nesēž mednieks. Mēs praktizējam barības izlikšanu pie deviņiem torņiem, bet vienlaikus medījam no diviem trim torņiem, dodot zvēram iespēju palikt dzīvam.

Tas notika pagājušajā gadā. Uz izraudzīto vietu kopā ar biedriem pastāvīgi pievedām barību. Pa pēdām noskaidrojuši, ka šajā masīvā mīt diezgan daudz mežacūku, kādu reizi mēs piegādājām uz mežu uzreiz četras tonnas biešu. Kad dienu vēlāk atbraucām paskatīties uz meža ēdnīcu, tad savām acīm nenoticējām: bietes no lielas stirpas bija izsvaidītas uz visām pusēm, it kā te būtu strādājuši cilvēki. Taču pēdas sniegā liecināja, ka te mielojās liels mežacūku bars, tajā skaitā arī lieli mežakuiļi.

... Klusā un saltā vakarā ieņēmu vietu tuvākajā tornī. Krēslā sadzirdēju sakāvušos mežakuiļu rēcienus. Man pat uzmetās zosāda, kad sadzirdēju spēcīgu ilkņu klaboņu. Tad soļu divdesmit attālumā no torņa aizgāja liels mežacūku bars. Labi atceros, ka saskaitīju trīsdesmit zvēru, tikai tad sāku tēmēt. Pēkšņi līdzenajā ķēdītē, kas virzījās uz priek-šu, parādījās liels vepris, taču iekšējā balss man pačukstēja: “Nesteidzies...”

Intuīcija bieži palīdzēja man šādos gadījumos, arī šoreiz tā nepievīla. Šaušanas sektorā pēkšņi parādījās milzīgs mežakuilis, un es mierīgi nospiedu gaili. Zvērs, pārvarējis pēc inerces metrus desmit, nogāzās zemē. Kad nokāpu no torņa, savām acīm nenoticēja: trofeja bija vairāk nekā divus centnerus smaga, bet par ilkņiem (to uzreiz redzēju) varēja dabūt zelta medaļu. Tā arī iznāca, es glabāju šo medaļu.

Vēl grūtāk ir medīt no torņa piepilsētas medību platībās, kur sēņotāji, ogotāji un atpūtnieki pastāvīgi iztraucē zvērus. Parasti tādas nemierīgas vietas uz ilgu laiku atstāj piesardzīgie aļņi un mežacūkas, paliek tikai stirnas. Šādā neparastā situācijā zvēru var atvilināt tikai ar izlikto barību. Turklāt mēs precīzi zinām, ka mežacūku masta medības jārīko ne biežāk par divām reizēm mēnesī, lai zvēri neatstātu medījamās platības. Jāsaka arī, ka godīgi mednieki nekad nesāks medīt pie pastāvīgām barotavām, pie kurām nav medību torņu, bet tiek veikta tikai zvēru piebarošana. Bet pie speciāli izliktās barības vietām šaušanas sektorā mednieka un mežacūkas izredzes izlīdzinās. Zvēru daba ir apveltījusi ar apbrīnojamu piesardzību un viltību, lai izvairītos no sastapšanās ar mednieku. Šāvējam jābūt profesionālim, lai ieraudzītu sektorā kāroto trofeju. Ne viss ir tik vienkārši, kā šķiet sākumā. Veiksmīgas medības no torņa — tā ir uzkrāto novērojumu summa konkrētajās platībās un vēl naturālista pieredze, šāvēja pacietība un sportista meis-tarība. Reizēm, gaidot šāvienu, mednieks, pilnīgi nekustēdamies, pamirst uz 10 - 15 minūtēm. Ne jau katram tas izdodas.

Aleksejs GONČAROVS