Joka pēc? (Tavs vārds ir likums!)

Šī liesma nebija līdzīga tai, kāda rodas no elektrības vadu īssavienojuma vai nepiesardzīgas rīcības ar uguni: liesmoja ārsiena, turklāt, ierodoties ugunsdzēsējiem, uguns jau bija apņēmusi aptuveni 10 kvadrātmetru. Par pašaizdegšanos nevarēja būt ne runas, tīšas dedzināšanas fakts bija acīmredzams. Kam gan ievajadzējās?

Ko tur lai saka, dzīve mūsdienu pusaudžiem nav viegla. No mācību dienām veidojas bezgalīgas mācību nedēļas. Šajā rutīnā par vienīgo gaismiņu logā kļūst brīvdienas, kad ir iespēja atslābināties. Mācību nedēļas nogali jaunieši atzīmē dažādi: vieni izguļas pēc sirds patikas, otri tiekas ar draugiem, apmeklē naktsklubus... Starp citu, klubi — tā ir pilnīgi atsevišķa (starp citu, ne mazāk interesanta) tēma, lai to apspriestu. Mūsu pilsēta ir maza, un praktiski visi pazīst cits citu ja ne personīgi, tad katrā ziņā pēc izskata. Šķiet, ka laikā, kopš pastāv nepilngadīgo problēma, var izdomāt kompleksu risinājumu, kas skar tieši šādu iestāžu apmeklējumu. Lai gan kā var zināt, kuram no viņiem ir 12 un kuram 17 gadu: neiedomājamā tempā uz mūsu planētas notiek akcelerācija ar visām no tā izrietošajām sekām. Lūk, arī iet visi tie, kuriem to atļauj viņu pašu un vecāku finanšu iespējas. Pārējie — kā nu kuram iznāk. Bet iznāk dažādi...

... Varavīksnes skolas 6. klases skolnieks Jurijs Volkovs visu piektdienu bija pacilātā noskaņojumā. Kā gan citādi? Vakarā taču jāiet uz diskotēku... Pēc tam veselas divas dienas nekādu tev skolotāju, notāciju, rājienu... To, dabiski, derēja atzīmēt, turklāt iespējami jautrāk, lai būtu ko atcerēties visu nākamo nedēļu.

Par to, kādā veidā var labi pavadīt laiku bez alkohola lietošanas, Jurijs zināja tikai pēc nostāstiem. Turpretim viņa kompānijā šāds atpūtas veids netika praktizēts: kaut kā garlaicīgi, tā nav pieņemts... Tieši tāpēc piektdienas vakarā pieci jaunieši devās uz mežu aiz pilsētas slimnīcas ēkas, lai mierīgi nobaudītu desmit litrus alus, ko paņēma līdzi. Starp citu, tā bija tikai prelūdija svarīgam pasākumam todien — skolas diskotēkai. Tāpēc, nolēmuši ilgi neaizkavēties mežā, draugi, gaidot piedzīvojumus (stiprums taču tikai 7 % un divi litri uz katru, turklāt “solīdā” vecumā!), “viegla” alkoholiskā dzēriena uzkarsēti, devās uz Varavīksnes skolu. Nenonācis līdz skolai, Jurijs pēkšņi ietiepās un sacīja, ka neiešot uz šo skolu, uz diskotēku... Vai nu par daudz iedzēra, vai arī tam bija citi cēloņi. Beigu beigās pēc īsa strīda vienojās ar biedriem, ka viņš un tuvākais draugs Sergejs pastaigāšoties pa apkārtni, paelpošot svaigu gaisu, bet pārējie lai ejot uz kultūras pasākumu paskatīties uz citiem un sevi parādīt... Vispār, lai vai kādi bija iemesli, drīz vien Jurijs un Sergejs palika vieni tumšā rudens vakarā netālu no Varavīksnes skolas sākumklašu ēkas.

Par to, kas notika pēc tam, vēlāk nevarēja paskaidrot nedz pats Jurijs, nedz arī viņa draugs. Varbūt arī negribēja... Slaistoties pa mikrorajona pagalmiem, pilnīgi nejauši, kā paskaid-roja Jurijs, pie atkritumu konteinera viņš atrada pudeli, kas bija piepildīta ar kādu šķidrumu. Pēkšņi galvā pazibēja doma: “Varbūt kāds aizmirsis labu mantu?” Taču pēc dažām sekundēm jaunieti piemeklēja vilšanās: tas bija nevis degvīns, pat ne kandža, kā likās sākumā. Spriežot pēc smakas, pudelē atradās kaut kāds šķīdinātājs. Dzert šķīdinātāju? Nē, tas jau ir par daudz... Taču atstāt mantu negribējās. Visu tālāko loģiku, kam sekoja Jurijs, varētu iztulkot tikai pieredzējis psihologs. Mēs tomēr atstāsim loģiku un ļausim sev tikai pavērot viņa rīcību. Tātad, paņēmis pudeli, Jurijs pienāca pie skolas teritorijas žoga. Uz drauga jautājumu, ko viņš grasoties darīt, Volkovs, neko prātīgu neatbildējis, atmeta ar roku un sāka rāpties pāri žogam. Draugs neko īpaši neiebilda. Nokļuvis skolas teritorijā, Jurijs tuvojās ēkai, stipri atvēzējās un, cik vien ļāva spēki, trieca pudeli ar nezināmu šķidrumu pret sienu. Atskanēja sasistu stiklu šķindoņa un pa nesen atjaunoto sienu izplūda bezveidīgs traips. Tad, atrodot te, zem kājām remonstrādnieku atstātās celtniecības vates gabalus, Volkovs paņēma vienu, aizdedzināja ar sērkociņu un meta sienā. Uguns uzliesmoja ar tādu spēku, ka mazgadīgajam noziedzniekam, kurš nebija gatavs šādam notikumu pavērsienam, aizdegās mati uz pieres (tāpēc nākamajā dienā, slēpjot pēdas, tos nocirpa), Jurijs vienā mirklī pārlēca pāri žogam, no bailēm metās tālāk no briesmīgās vietas, acīmredzot tikai tagad viņš visbeidzot spēja saprast to, ko pastrādāja. Tikai aizskrējis pienācīgā attālumā uz skolas stadiona, Jurijs atvilka elpu. Te arī piesteidzās draugs, kurš bija satriekts par visu notikušo. Par laimi, uguni pamanīja ātri (te taču ir ļaužu pilns!), tāpēc ugunsdzēsēji ieradās nekavējoties. Atguvies (tas ir, nedaudz atskurbis pēc dzeršanas) “dienas varonis” dažas minūtes no tālienes vēroja ugunsdzēsēju komandas saskaņoto darbu, pēc tam nolēma, ka piedzīvojumu un asu izjūtu viņam šodien gana, un devās mājās.

Firmai, kura veica skolas ēkas siltināšanas darbus, nodarītais zaudējums (tobrīd objekts vēl nebija nodots pasūtītājam) sastādīja 800 latu. Bet tā ir Krimināllikuma 185. panta 2. daļa: “Par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā...” utt. soda ar brīvības atņemšanu no trim līdz desmit gadiem. Pilngadīgus cilvēkus. Jurijam šāds liktenis pagāja secen, viņš vēl nav tiktāl izaudzis. Tiesa, ņemot vērā viņa vecumu, kā arī to, ka viņš atzina savu vainu, kas ir mīkstinošs apstāklis, piesprieda pusaudzim sodu: brīvības atņemšanu uz trim gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem. Zaudējuma summa būs jāatlīdzina Jurija vecākiem. Turklāt vēl visā pārbaudes laikā Volkovam būs jāpiekopj priekšzīmīgs dzīves veids, lai nosacītais termiņš nekļūtu par reālu. Vai viņš to spēs? To rādīs laiks.

Marina NIPĀNE

Notikumu dalībnieku vārdi un uzvārdi mainīti.