Ko saka projekta dalībnieki no Skaistas pagasta?

Žanete Marciļonoka: “Šis nav pirmais projekts, kurā piedalos. Esam lauku cilvēki, tāpēc ļoti daudz laika pavadām mājās. Savu pirmo dalības projektos pieredzi ieguvu pērn, iesaistoties vienā projektā, kur pārsvarā bija dalībnieku diskusijas par dzīves problēmām. Bijām neliela grupa — astoņi cilvēki. Projekta dalībniekiem ir devīze vai apņemšanās ārpus klubiņa telpām neplātīties ar to, kas šeit stāstīts. Šo bausli stingri ievērojam. Dalība tajā pirmajā projektā man palīdzēja atklāties, jo, kad sāc dzīvi kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, paveras pavisam citāds skats uz dzīvi.

Pirmais projekts man tā patika, es nešauboties pieteicos nākamajā — “Vecāku no laukiem sociālā integrācija”. Šajā projektā esmu iedziļinājusies daudz vairāk, jo esmu atbalsta persona projekta koordinatorei Anitai Ratkevičai. Jaunais pienākums man dod papildus pieredzi. Sievietes, kuras pazīstu, cenšos ierunāt, lai viņas apmeklē šī projekta nodarbības, jo, manuprāt, projekta dalībniecēm ir lieli ieguvumi. Personīgi man visvērtīgākā šķiet iespēja bez maksas apgūt datorzinības. Mēs te gandrīz visi esam bez priekšzināšanām datoru lietošanā. Bezdarbniekiem šī ir ļoti laba izdevība. Tas nozīmē lielāku perspektīvu, jo bez datoru zināšanām mūsdienās vispār nav izredžu iekārtoties darbā.”

Alīda Grizāne: “Man šis pirmais projekts, uz nodarbībām nāku kopā ar mazo bērnu. Te ir vairākas māmiņas ar mazuļiem, kamēr mēs darbojamies projektā, bērnus pieskata sociālā aprūpētāja. Sanāk dubults ieguvums, jo bērniem ir iespēja iepazīt vienam otru, iejusties nelielā kolektīvā. Mājās bērnam jāspēlējas vienam, bet te gan mammas blakus, gan interesantas spēles kopā ar citiem bērniem.

Pateicoties projektam, pie mums brauks psihologs. Gribas uzdot viņam savus jautājumus, dzirdēt viņa viedokli. Laukos dzīvojot, cilvēkiem nav iespēju iegūt tik specifisku informāciju tepat uz vietas. Šī ir lieliska izdevība. Dalība projektā ir iespēja izrauties no iesūnojušās vides, pabūt cilvēkos. Mēs kopīgi pat pusdienas te varam paēst.

Ceru iemācīties lietot datoru — tas mani interesē visvairāk, jo mūsdienās droši vien nedabūt darbu, ja nav datoru lietošanas prasmes. Pēc profesijas esmu šuvēja, diemžēl mūsdienās tā ir neperspektīva profesija. Vieglāk nopirkt nekā pašūt. Cilvēki neko nepasūta pat privāti, par kāda uzņēmuma atvēršanu pat domāt nav vērts. Šuvējas zināšanas pielietoju, lai kaut ko pašūtu ģimenes locekļiem. Mums ir divi bērni: Sintija iet skolā 4. klasē, viņai 10 gadu, Liānai tikai gads un 4 mēneši. Pārtiekam no vīra algas, es saņemu pabalstu par bērnu un bērnu naudu, taču man jau tagad jādomā par nākotni, jo mūžīgi nesēdēsi tikai uz vienas algas. Laukos man patīk, es negribētu mainīt dzīvesvietu uz pilsētu. Gribu atrast kādu izeju šeit, ceru, ka, piedaloties projektā, gūšu kādu ideju.”

Ģertrūde Ļetunova: “Esmu aktīva projektu dalībniece. Aizpērn pagasta sievietes piedalījās rīdzinieces Irinas Pētersones ļoti lielā projektā. Viņa pārstāv sabiedrisko organizāciju Latvijas biznesa sieviešu klubs. Tas bija viens no interesantākajiem projektiem, ar mums strādāja juristi, sociālie darbinieki, stilisti, mūs mācīja, kā iemīlēt sevi. Vārdu sakot, tā bija teicama komanda. Nākamajā projektā, kurā man radās izdevība piedalīties, bija sapulcinātas Latvijas biznesa gudrākās sievietes. Tur mēs mācījāmies rakstīt projektus. Pat grūti izstāstīt un aprakstīt, cik man tas bija nozīmīgi, sevišķi tālab, ka pazīšanās loks paplašinājās. Vēl piedalījos KBSRC “Mūsmājas” projektā, kur sagatavoja aizbildņus audžuģimenēm. SO “Skaistas atbalsta centrs” būs piektais projekts, jo šobrīd piedalos vienā no projektiem, kas rit Rīgā un kurā māca rakstīt biznesa plānus.

Ko šie projekti dod? Ja nebūtu piedalījusies tajos, tad man nebūtu to zināšanu bagāžas, kādu esmu ieguvusi. Mani nebūtu iemācījuši, kā jāstrādā ar audžubērniem. Ja pavisam atklāti, mēs pat nebūtu ieguvuši audžuģimenes statusu. Kad es sāku piedalīties projektos, man vēl nebija audžubērnu, bija tikai bērns aizbildnībā. Šobrīd audzinu trīs pieņemtos bērnus. Ja runājam konkrēti par šo projektu, tad neceru, ka tajā iegūšu ko jaunu pēc dalības lielajos. Tomēr tā ir iespēja kontaktēties ar šī pagasta sievietēm, kas man ir ļoti būtiski un interesanti. Es neesmu lauciniece — man ir dzīvoklis Krāslavā, bet šeit māja. Man ir interesanti tikties ar psihologu, jo vienmēr ar lielu interesi klausos šo speciālistu lekcijas un vienmēr kaut ko jaunu atklāju. Turklāt man nav jābrauc uz Daugavpili vai vēl kur tālāk, lai iegūtu atbildes uz tiem jautājumiem, kas mani interesē — to varēšu izdarīt uz vietas.

Piekritīsiet, ka laukos cilvēkiem šodien ir ārkārtīgi grūti dzīvot un izdzīvot. Sevišķi grūti māmiņām. Ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas tie, kuri iesākuši agrāk un realizē lielus projektus. Tur nav viegli iespraukties. Bet ir sociālā sfēra, kas laukos un pilsētā ir maz apgūta. Tā ir palīdzība bērniem, veciem cilvēkiem. Kāpēc mums nepadomāt par sociālo sfēru mājās? Visu var izdarīt savās mājās, dzīvoklī, kā es izveidoju audžuģimeni, kuru nākotnē varbūt pat paplašināšu. Šeit sapulcējies daudz gados jaunu sieviešu, kuras nav bagātas. Viņas meklē sevi. Šajā projektā es varbūt varēšu nodot viņām savu pieredzi — no šī viedokļa uzskatīju par savu pienākumu piedalīties šajā projektā. Galu galā ar projekta koordinatori Anitu Ratkeviču sadarbojos ļoti sen, audžuģimenes darbu veicu uz Skaistas pagasta bāzes.”

“Kā jūs domājat, kāpēc cilvēku apziņā dominē viedoklis, ka šādi projekti neko nedod?” jautāju sarunbiedrei.

Ģ. Ļetunova: “To izplata cilvēki, kas dzīvē sevi neatrod, bet vienkārši apmeklē jebkuru projektu un pēc tam stāsta visiem, ka tas neko nav devis. Varētu teikt, ka man paveicās — es sevi atradu kā audžumāte un man ir interesanti visi projekti, kas saistās ar psiholoģiju, juridisko pusi, audzināšanu utt. Ja cilvēks dzīvē sevi nav atradis, bet vienkārši apmeklē nodarbības nodarbību pēc, tad viņš paliek neapmierināts. Es aicinu visus censties izprast sevi, savas vēlmes, atrast sevi kādā jomā un tad piedalīties attiecīgā projektā. Tikai tā var gūt kolosālu baudu un konkrētu labumu.
Man nav ne mazāko šaubu, ka tamlīdzīgi projekti laukiem nepieciešami, jo es ticu, ka, pateicoties tiem, daudzas sievietes sevi atradīs un būvēs savu nākotni. Viņas visas jaunas, ko viņām laukos darīt? Varbūt, audzinot savus bērnus, palīdzēs arī kādam bārabērnam. Kāpēc nē? Ja tu esi tam nobriedis, ja tu to spēj, tad kāpēc nedarīt? Valsts taču palīdz, tas nav tā, ka tev atmeta bērnu un tiec galā kā gribi. Tev palīdz finansiāli. Vai tas slikti, ka bērns izaugs ģimenē?

Katrā projektā ieinteresēts cilvēks kaut ko atradīs. Ja cilvēks neko negrib darīt sevis labā pats, tad viņš arī pauž negatīvas emocijas. Vajag sevi noskaņot pozitīvi.”

Juris ROGA