Mācēt sabalansēt cilvēku vajadzības un domes iespējas

— Vai esat apmierināts ar aizvadītā gada veikumu?

— Tie cilvēki, kuri dzīvo Dagdā, gandrīz jebkurā vietā pilsētā var ieraudzīt gada laikā notikušās pārmaiņas, jo pērn ir gan būvēts, gan atjaunots, gan remontēts, gan labiekārtots. Ja nosaukt pilnīgi visas lietas, kuras paveiktas, tad uzskaitījums būtu ļoti garš. Ja sākam ar to, ka Dagdu gribam redzēt kā acij tīkamu pilsētu, tad pagājušais gads šajā jomā mums bija ļoti labvēlīgs. Jā, mēs nepiedalījāmies konkursā par sakoptāko mazpilsētu, bet uzskatu, ka tas arī nav īpaši vajadzīgs — ik gadu piedalīties konkursos, kurā pēc kārtas vinnē bezmaz katra mazpilsēta. Būtībā tas ir kā stimuls pašvaldībām, kuru Latvijas pašvaldību savienība ieviesusi, lai kolēģi uzmundrinātu viens otru.

Es domāju, ka mēs esam ļoti daudz paveikuši tieši infrastruktūras sakārtošanas jomā: tie ir gājēju trotuāri, pērn iesāktie darbi pie pašvaldības iestāžu remontiem, kurus esam veikuši ļoti lielos apjomos gan iekšpusē, gan ārpusē, sākot ar domes ēku, turpinot ar skolu, bērnudārzu, tautas namu. Remontiem tika koncentrēts ļoti daudz līdzekļu, tie apgūti normāli, mani tas iepriecina. Dzīvojot pierobežas klusā nostūrī, spējam parādīt, ka iekšā mums pulveris vēl ir. Mēs spējam turēties pretī dzīves realitātei, kuru sauc par globalizāciju un kuras rezultātā cilvēki aizplūst no vienas vietas uz labāku un nepaliek speciālistu uz vietas, kas varētu strādāt kvalitatīvi, veikt nepieciešamo darbu.

Šajā situācijā mums vēl nelielas rezerves Dagdā tomēr pastāv, jo spējām pašu un pilsētsaimniecības spēkiem veikt daudzas labas lietas. Uzskatu, tā ir ļoti liela veiksme un panākums, ka mēs pērn nostiprinājām pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” iekšējo potenciālu gan tehniski, gan materiāli. Šī iestāde ar salīdzinoši nelieliem resursiem sekmīgi risina ļoti daudzus mūsu iekšējos jautājumus, kurus citi pūlas risināt ar lielām naudas summām caur Eiropas Savienības projektiem, gaida šos projektus un bieži vien nesagaida, jo tie netiek atbalstīti. Mēs vienkārši ņemam un darām: ar nelielām summām spējam paveikt daudz vairāk.

— Vai ir tādi darbi, kas pērn neizdevās?

— Neizdevās pilnībā pabeigt bijušo viesnīcas ēku, kurā atrodas pašvaldības aģentūra “Fenikss” un Valsts ieņēmumu dienesta struktūra. Remontu pabeigsim šogad, tad telpas kļūs pievilcīgas. Plānu daudz, jo darbs dzen darbu. Galvenais šajā sakarā ir finansējums. Jebkuras pašvaldības darbības pamatā ir tas naudas apjoms, ar kuru var rīkoties. Dagdas pilsētas šī gada budžeta ieņēmumi saplānoti 1967129 latu apmērā. Tas ir budžets, kas dod iespēju izdzīvot vidējā līmenī, īpaši lielus darbus par šiem līdzekļiem neplānojot. Tāpēc visiem darbiem, kurus plānojam un veicam, meklējam atbalstu no valsts budžeta mērķdotāciju vai citādā veidā. No visiem līdzekļiem visvairāk paņem izglītība (37,95%), seko veselības aprūpe (29,55%), sociālā aizsardzība (10,02%), atpūta, sports, kultūra un reliģija (6,63%), domes pārvalde, t.sk. algas pašvaldības darbiniekiem (6,47%), pašvaldības terito-riju labiekārtošana, “Pilsētsaimniecība” (4,95%).

Budžets tiek veidots ne tikai no pilsētas pašvaldības pašu ieņēmumiem, kuru ir aptuveni 484000 latu, pārējais finansējums tiek saņemts no valsts budžeta izlīdzināšanas fonda, jo Dagda nespēj pati izdzīvot. Latgalē ir tikai divas pašvaldības — Rēzekne un Daugavpils — kas uz to spējīgas, bet tās ir lielas pilsētas.

— Kā risināt algu jautājumu? Vai algas pieaugums darbiniekiem ir savstarpēji samērīgs un adekvāts cenu pieaugumam?

— Algu jautājumu risinām divus gadus pēc kārtas un nespējam panākt vidējo līmeni valstī. Kaut vai to, kas ir citās pašvaldībās, kas atrodas aiz Aiviekstes. Kaut kā iegājies, ka latgaliešu pieticības dēļ visus gadus līdzekļi tiek mobilizēti it kā neatliekamo vajadzību apmierināšanai, otrā plānā atstājot cilvēku ar viņa vajadzībām. Rezultātā mēs neiegūstam ne vienu, ne otru, jo ar niecīgo summu nespējam atrisināt visas esošās vajadzības, kas saistītas ar infrastruktūras uzlabojumu, bet vienlaikus cieš ģimenes. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki pamet rajonu, pašvaldības un brauc darba mek-lējumos uz Rīgu, ārzemēm. Šodien ar 200 latiem nav iespējams izdzīvot strādājošam, kuram nav savas saimniecības un citu papildus iespēju gūt ienākumus ģimenei. Tāpēc mūsu nostāja ir tāda, ka vajag vismaz šī sasaukuma laikā censties paaugstināt darba algas tā, lai galu galā sasniegtu vidējo valsts līmeni, neatpaliktu no citiem rajoniem.

Šogad algas tika paaugstinātas līdz 30% visiem, sākot ar apkopēju un beidzot ar domes vadību. Par to, protams, lēma deputāti. Te var iebilst: ja apkopējai bija neliela alga, tad 30% nav daudz. Bet visiem kopā algas pielikumam nepieciešamā summa ir liela. Vairāk atļauties nekādi nevarējām, jo, gribi vai negribi, mums jārisina sociālie un citi jautājumi. Darba algas ceļam, paturot prātā domu, ka tas nav pēdējais gads, kad to varam darīt. Kas attiecas uz vadošo speciālistu algām, tad es būtu piekritējs tam, lai valstī būtu noteiktas cietas darba algas domes vadībai un iestāžu vadītājiem pēc kādiem konkrētiem kritērijiem, piemēram, no iedzīvotāju vai strādājošo skaita, vai citiem. Situācijā, kad šīs algas jānosaka pašvaldībai, vienmēr būs kāds, kurš paliks neapmierināts. Kādam šķitīs, ka ir par maz, cits sacīs — par daudz. Jautājums ir diskutabls, neesmu pravietis un nezinu, kādi kritēriji būtu labāki, bet tagad esam brīvā peldējumā. Lemjam paši, tāpēc vienmēr būs kāds, kuram šķiet, ka kaut kas ir nepareizi.

— Jūsu vadītā sasaukuma laikā par pašvaldības un tās vadības darbību man nav bijušas ne invalīdu, ne pensionāru sūdzības. Arvien biežāk no sirmgalvju mutes izskan kāds pateicības vārds. Kā jums izdodas tik labi sadzīvot ar gados veco paaudzi, kas, kā liecina dažu citu pašvaldību pieredze, nav viegls uzdevums?

— Vienmēr ir jāuzklausa visi cilvēki, jāiejūtas viņu ādā. Tas gan atņem daudz enerģijas, jo priekšsēdētāja amatā jārisina neskaitāmi jautājumi. Kad cilvēks atnāk ar savu privāto problēmu, kas bieži vien neiederas dienas kārtībā, viņā varētu pat neklausīties. Bet cilvēku tomēr ir jāuzklausa ar izpratni par situāciju. Galarezultātā tas palīdz sekmīgāk strādāt.

— Tieši jūsu vadītā deputātu sasaukuma laikā aktivizējās sabiedrisko organizāciju dibināšanās process. Bija viegli iekustināt cilvēkus?

— Situācija bija nobriedusi kā ābols rudenī. Nevar mūžīgi būt tā, ka sociālā vide, kurā mēs dzīvojam, varētu pastāvēt bez iniciatīvas no apakšas, ka tā būtu pārstāvēta tikai ar valsts pārvaldes mehānismu. Gribi vai negribi, uz āru laužas cilvēku iekšējā enerģija, kurai vajag rast pielietojumu. Pretējā gadījumā šo enerģiju cilvēki pavērš cīņai ar valsts pārvaldes iekārtu, nevis lai apzinātu savas vajadzības, iespējas un palīdzētu paši sev. Tāpēc man tas bija ļoti svarīgi — iekustināt iedzīvotājus dibināt sabiedriskās organizācijas.

Mūsu pilsētā dzīvo vairāk par 700 pensionāriem, te prasīt prasījās pēc pensionāru biedrības. Pensijā aiziet visi cilvēki, viens ar lielāku zināšanu bagāžu, cits — ar mazāku. Vienam mazāk enerģijas, citam — vairāk. Kad šo enerģiju vienā brīdī cilvēkam nav vairs kur likt, tad ir smagi pārdzīvojumi. Priecājos, ka vecie ļaudis atsaucās aicinājumam izveidot pensionāru biedrību, kurā darbojas aktīvistu grupa, kas spēj apvienot pārējos cilvēkus, kuri prot dziedāt, dejot, rīkot uzvedumus, pilnvērtīgāk atrast savu vietu mūsdienu pasaulē. Atšķirībā no lauku vides, kur cilvēki dzīvo katrs savā viensētā un nodarbināti savā saimniecībā, mēs šeit dzīvojam kompakti. Dagdā cilvēkam paliek vairāk laika sabiedriskām attiecībām, savstarpējiem kontaktiem, tāpēc vajag dot viņiem iespēju šīs vajadzības realizēt, ja jau viņi izvēlējušies šo dzīves telpu mazpilsētā.

— Pašvaldībai tas taču nav finansiāli izdevīgi — radušies papildus izdevumi...

— Jā, taču ne tik lieli, lai tos nevarētu atļauties. Visas cilvēku vēlmes mēs vienalga nevaram apmierināt, bet tādas kā atbalsts pasākumu organizēšanā, tikšanās ar pensionāru organizācijām citās Latvijas pilsētās — to mēs atbalstām. Kas attiecas uz sabiedrisko organizāciju materiālo apgādi, tad šī jautājuma risināšanā mums ir palīgi — iesaistījušies Saeimas deputāti un partijas. Šobrīd jau ir nopirkti mūzikas instrumenti, apskaņošanas iekārtas — pensionāri dzied un spēlē bez problēmām. Viņiem nav jāstaigā un katru dienu jāprasa domei kaut kādas atļaujas. Viņi paši rīkojas ar piešķirto finansējumu, mums tikai šis darbs jāievirza pareizā gultnē, lai pēc tam nerodas saimnieciskas problēmas, jo tieši tur ir augsne dažādām nesaskaņām, kad šīs problēmas ilgu laiku paliek neatrisinātas.

Uzskatu, ka mūsu pensionāriem paveicās arī tajā ziņā, ka viņiem ir ļoti laba saskaņa ar Dagdas tautas nama vadību un ir iespēja izmantot šīs iestādes telpas. Problēmu ar pensionāriem mums nav nekādu, ja būs, uzklausīsim viens otru un risināsim tās koleģiāli.

Kas attiecas uz invalīdu biedrību, tad šīs organizācijas dibināšanas iniciatīva arī nāca no apakšas. Es zinu, ka Dagdā mums ir daudz invalīdu, reizi pa reizei mēs pasniedzām viņiem kādas dāvaniņas, bet tas nav tas, ko vajadzētu darīt. Tāpēc es pozitīvi vērtēju Mārītes Zariņas iniciatīvu apvienot cilvēkus ar īpašām vajadzībām, izveidojot brālību “NEMA”. Arī šai organizācijai dome daudz palīdz.

Kas attiecas uz Sarkanā Krusta biedrību, tad Sarkanā Krusta biedrības Krāslavas nodaļa strādā vairāk Krāslavai, bet Dagdā rodas savas iniciatīvas, tādēļ mums bija nepieciešama sava organizācija, ko arī izveidojām. Mūsdienās pieaug bagātāko Eiropas Savienības valstu sabiedrisko organizāciju iniciatīva mazāk turīgo cilvēku atbalstam citās valstīs. Pie mums brauc dažādas delegācijas, tāpēc arī šis bija objektīvs gājiens.

Šobrīd gaidām ciemos 90 cilvēku lielu delegāciju no Norvēģijas, kuri Dagdā uzturēsies līdz pat 5. martam. Dagdas iedzīvotājiem, kuriem rocība mazāka, viņi atvedīs palīdzības pakas. Šie cilvēki, kurus gaidām, ir ar kristīgu ievirzi, viņi vēlas sadraudzēties ar Dagdas jauniešiem un veidot ciešākas saites. Atcerēsimies PSRS laikus, kad mums bija kontakti ar citām republikām, braucām viens pie otra ciemos, skatījāmies. Tagad esam Eiropas Savienībā, tiek veidotas tādas pašas saites, tikai Rietumu virzienā. Turklāt tas veicinās sapratni par to, ka ir jāmācās svešvalodas. Es paredzu ļoti grūtu nākotni tiem cilvēkiem, kas to nesapratīs un nemēģinās apgūt valodas. Skolēni angļu valodu daudzmaz pārvalda, bet daudzi mana vecuma cilvēki šo valodu vispār nezina. Es spēju kontaktēties ļoti primitīvā līmenī, tas rada lielas neērtībās saskarsmē. Ar katru dienu arvien vairāk apzinos, ka jāsāk mācīties.

— Laiku pa laikam jādzird sūdzības par pilsētas vājo sabiedriskās ēdināšanas tīklu.

— Nevaru teikt, ka dzīvojam neēduši. Bet jautājums, vai pilsētas domei kaut kādā veidā ir iespēja atrisināt šo jautājumu. Ja man būtu kā pilsētas vadītājam likumīgas iespējas, es ēdināšanas problēmu atrisinātu mēneša laikā. Bet pilsētas dome nevar neko tādu darīt, jo ieguldīt līdzekļus uzņēmējdarbībā drīkst privātas struktūras, nevis pašvaldība. Bijuši daudzi solījumi no uzņēmējiem, bet bez rezultātiem. Dagdā jau nemaz nav tik daudz ēdāju, kas dzīvo uz vietas. Nerentablas lietas uzņēmēji nekad neatbalstīta. Ielikt līdzekļus un gaidīt atdevi 30 gadus? Ja mums vajag, varam uzņemt ciemiņus, būtībā ir kur viņiem paēst. Ikdienā gan ir problēmas gan iedzīvotājiem, gan garāmbraucošiem tūristiem. Tā ir liela neērtība, jo nav mums ceļa malā kādas ēstuves, kur gaidītu iebraucējus, lai pasniegtu zupu vai karbonādi.

— Kā ar naktsmītnēm?

— Šis jautājums nav tik ass, pie mums netiek aizpildītas ar cilvēkiem esošās naktsmītnes. Nav ļaužu plūsmas, jo atrodamies pierobežā, turklāt ne jau pie galvenās maģistrāles, pa kuru liela transporta plūsma. Nostūrī ekonomiskās nianses ir tādas, kādas ir, un ekonomiku piemānāt nevar: nav daudz cilvēku, nav tirgus, nav naudas apgrozījuma, līdz ar to nav arī vietas naudas ieguldītājiem. Uzņēmējs uz to ļoti skatās ļoti uzmanīgi, vietējiem uzņēmējiem nav brīvu līdzekļu, viņu finansiālās iespējas ļoti ierobežotas.

— Dagdā bija problemātisks jautājums ar sabiedrisko pirti. Kā tagad?

— Nevienā likumā nav ierakstīta norma, ka pašvaldība atbild par šo pakalpojumu. Jābūt privātai iniciatīvai. Iespējas nomazgāties ir Dagdas slimnīcā — šī iestāde sniedz iedzīvotājiem dušu pakalpojumu. Iedzīvotāji zina par šo iespēju. Tūristi ieskatās bukletā, noskaidro, kur atrodas saunas, pirtis, kuras mūspusē privātuzņēmēji ierīkojuši lielā skaitā pie ezeriem, un pasūta iepriekš.

— Bet kas ir ar pirts ēku?

— Pārdevām par 15000 latu ar trešo piegājienu. Ēka bija bēdīgā stāvoklī. Ne velti sanitārās inspekcijas pārstāvji šo objektu slēdza otrā dienā, kā es iesāku strādāt par domes priekšsēdētāju. Nopirka viena no Rīgas nekustamo īpašumu tirdzniecības firmām, kura acīmredzot nogaida, lai objektu pārdotu tālāk. Esmu priecīgs, ka ēka vairs nav uz mūsu pleciem, privātais labāk zina, kā ar savu īpašumu rīkoties, lai iegūtu maksimālo atdevi.

— Domes ēkā atbrīvojušās telpas, ko aizņēma valsts policija. Kas tur būs?

— Pagaidām nekas, jo ir novadu gaidīšanas laiks. Neesam vēl saņēmuši finansējumu projekta izstrādei, lai noskaidrotu, kāda būs novada administratīvā kapacitāte, kādi pārvaldes mehāniski nepieciešami, lai rastu atbildes uz citiem jautājumiem.

— Vai pagastu pašvaldību priekšsēdētāji apmierināti ar to, ka jāapvienojas?

— Reforma acīmredzot ir neizbēgama kā rītausma. Visi zemnieku mudinājumi pirms vēlēšanām, ka balsojiet par mums un reformas nebūs, ir izčākstējuši. Mēs tagad gaidām, kad piešķirs naudu projekta izstrādei. Bija solīts 4000 latu. Mums jāzina, kāds būs administratīvais aparāts, kas paliks pagastu centros, kur ir jāsniedz pakalpojumi cilvēkiem, kas būs novada centrā — kādai jābūt pārvaldes struktūrai. Tā ēkas daļa, kur atradās policija, gaida remontu. Telpas apkurinām, bet tās nav apdzīvotas. Var gadīties, ka šīs telpas nāksies aizpildīt ar tādiem speciālistiem, kas Dagdai kā pilsētai nebija raksturīgi, bet novadam būs nepieciešami, piemēram, saistībā ar lauksaimniecības jautājumiem. Konkrēti par tiem tagad neņemos spriest, bet gribam paturēt telpas, lai nākotnē nebūtu jāmeklē, kur izvietot speciālistus.

Mēs jau tāpat dzīvojam sarežģītā situācijā: zeme, uz kuras ir domes ēka, pieder pilsonim, kurš dzīvo Izraēlā. Mēs viņam maksājam zemes nodokli. Manuprāt, tas ir nepareizi, ka valsts pārvaldes zemākais posms atrodas uz zemes, kas nav valsts īpašums. Šis jautājums valstij bija jāatrisina kompleksi. Mēs šodien nevaram pateikt, cik liela nomas maksa būs pēc kāda laika. Esam daļēji atkarīgi no īpašnieka. Gribam ierīkot stāvlaukumu domes ēkas otrajā pusē, bet nevaram to darīt, jo tā ir privāta zeme. Ja mēs ieguldīsim tur naudu, to bezmaz varēs saukt par līdzekļu izšķērdēšanu.

— Šis laikam nav vienīgais objekts, kur pašvaldībām likumdošana liedz ieguldīt naudu, lai gan ieguldījumi ir ļoti nepieciešami?

— Šobrīd pilsētā šajā jomā ir sarežģīta situācija, bet daudzi cilvēki neizprot atšķirību starp pašvaldības un privātīpašumu. Iedzīvotāju apziņā šīs intereses sajauktas kopā. Pilsētā ir mājas, kas privatizētas un ir šo iedzīvotāju kopīpašums. Ir pagalms pie mājas, dubļains pagalms, bet tas pieder šai mājai kā kopīpašuma daļa. Ieguldīt līdzekļus un uzlabot pagalmu mēs nedrīkstam, jo šī teritorija nav pašvaldības īpašums. Pašvaldībai ir ceļi, trotuāri — tikai tur varam ieguldīt naudu, apsaimniekot. Līdzko nost no trotuāra, uzreiz jāskatās, kas ir īpašnieks.

— Ja mājai tek jumts?

— Ja māja privatizēta, jumts ir kopīpašuma sastāvdaļa, mēs nedrīkstam tos remontēt. Tā tas ir. Ļoti grūti cilvēkiem izskaidrot šīs lietas. Piemēram, ir problēma ar katlumāju, kas Dagdā apkurina divas daudzdzīvokļu ēkas. Mājas privatizētas, katls ir mūsu pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” īpašumā. Noslēgts līgums par siltuma apgādi, cilvēki maksā par siltumenerģiju. Katlam beidzas kalpošanas laiks. Ja mēs pērkam savai komunālai saimniecībai jaunu katlu, tad to var izdarīt, tikai palielinot uzņēmuma pamatkapitālu. Šeit uzreiz rodas jautājums: vai pareizi tiks izlietoti budžeta līdzekļi? Tad jau jebkurš privātmājas īpašnieks var atnākt un pateikt: “Zini, man plīts mājās beigta, palieliniet savas iestādes pamatkapitālu un sagādājiet man jaunu plīti!”

Būtībā iedzīvotājiem pašiem jāpērk katls un jāslēdz līgums ar komunālajiem par siltumapgādi. Šajā jautājumā jāiedziļinās, tikai tad var izprast problēmu. Es saprotu tos cilvēkus: gadu gadiem pierasts, ka maksāju rēķinu, kuru man atsūta pēc skaitītāja rādījumiem. Bet pats instruments, kas siltumu ražo — kalts — tarifā nav iekļauts. Siltuma ražotājs paliek otrā plānā ar savām problēmām. Sanāk tā, ka uzņēmumam jāņem kredīts un jāsubsidē vienu daļu iedzīvotāju, kuriem jāpiegādā siltums. Teiksiet — tā ir viņa uzņēmējdarbība. Bet tikpat labi uzņēmējs var pateikt, ka negrib ražot siltumu tajās divās mājās, jo tas ir briesmīgi neizdevīgi. Ko tad darīt cilvēkiem? Lūk, te rodas domes lielā problēma un galvenās grūtības — sabalansēt cilvēku vajadzības un savas iespējas, turklāt tā, lai viss atbilstu likumam. Šajā konkrētajā gadījumā mēs rūpīgi skatīsimies, ko varam izdarīt savu iedzīvotāju labā, jo cilvēki, kas tajās mājās dzīvo, nav bagāti. Savācot naudas summu apkures katla iegādei, viņi nonāks lielā parādu gūstā.

— Dagdas televīzija piedzīvojusi kārtējo vadības maiņu. Kas īsti notiek?

— Pārmaiņas televīzijā notika pašas par sevi. Pērn domes speciālistu Jāni Plataci konkursa kārtībā apstiprinājām par Dagdas TV direktoru, viņš jaunajā amatā nostrādāja mēnesi. Izveidojās situācija, ka cilvēks kurš bija piekritis ieņemt J. Platača vietu bāriņtiesā, pēkšņi atteicās no šī amata, jo atrada citu, labāk atalgotu darbu. Bāriņtiesa mums “iestrēga”, tur nebija cilvēka. Jānis, redzot šo situāciju, pats uzrakstīja iesniegumu, kurā lūdza atbrīvot no TV direktora amata un, ja iespējams, atjaunot darbā bāriņtiesā. Acīmredzot viņam bija kādas šaubas par TV direktora pienākumu pildīšanu. Šāds notikumu pavērsiens arī mums bija izdevīgs, jo bāriņtiesā amats bija brīvs un tā tas nevarēja turpināties. Taču arī televīzijā bija vajadzīgs cilvēks. Vienojāmies, ka J. Platacis paliek kā žurnālists televīzijā un strādā bāriņtiesā. Par direktora vietas izpildītāju tika iecelts televīzijas operators Andrejs Kumačevs. Ja viņam labi veiksies, man nav nekādu iebildumu, ka viņš paliek par Dagdas TV direktoru.

— Paldies par interviju un veiksmi tālākā darbā!

Juris ROGA