Skanīgā laime

... Jau kuro reizi es lieki stādos priekšā. Ludmila tikai pasmaidīja: “Jūs taču pazīstat mūs, jo mēs vienmēr apmeklējam Krāslavā rīkotās zemnieku balles.” Iespējams, tik tuva iepazīšanās notika pirmo reizi, bet iegansts bija visai nopietns: Dmitrijevu ģimene audzina audžubērnus.

Zinu ne mazums piemēru, kad nesenajos “mērnieku laikos” pilsētnieki uzdrošinājās riskēt, izvēlēdamies pastāvīgu dzīvi laukos. Gribētāji iegūt ātru peļņu, sastapušies ar grūtībām, saprata, ka lauku darbs nav domāts viņiem, un pagrieza ilksis atpakaļ. Citi, zobus sakoduši, par spīti vienaldzīgajiem galvaspilsētas ierēdņiem, kuri ignorē Latgali, izrādīja sīkstu stūrgalvību. Pie otrās kategorijas tieši pieskaitāmi mani jaunie paziņas. Abi viņi ir īsti rīdzinieki, taču dzimtās saknes ir Latgalē. Gan Sergejs, gan Ludmila skolas gados brīvlaiku pavadīja pie vecvecākiem laukos, tāpēc atbildīgo lēmumu: mainīt Rīgu pret pašu nomali pieņēma kopīgi un pilnīgi apzināti. Viņi sāka izvērst saimniecību Pleikos, taču ar gadiem, vecāku rūpes par bērniem lika pārvākties no viensētas uz ciematu. Dzīvojot tagad Skaistas pagastā, dzīvesbiedri Dmitrijevi neaizmirst arī Robežniekus, kur Jaungada ballēs vienmēr satiekas ar saviem senajiem paziņām un glabā vislabākās atmiņas par sirsnīgo cilvēku Ēriku Gabrusāni.

Dmitrijeviem ir savi divi bērni: vecākā, Tatjana, studē universitātē sociologos, bet Jekaterina šogad pabeigs Varavīksnes skolu. Savas meitas māmiņa dēvē par ziemeļniecēm: abas dzimušas pie pašas Novajas Zemļas: Amdermā, uz kurieni Sergejs kā diplomēts radiomehāniķis bija norīkots pēc Rīgas civilās aviācijas lidotāju tehniķu skolas beigšanas. Galējo Ziemeļu rūdījums vēlāk lieti noderēja Dmitrijevu ģimenei, kura pieder pie īstu optimistu cilts.

Tā jau sanāca, ka tajā saimniecisku rūpju pilnajā dienā man iznāca parunāties tikai ar Ludmilu. Pilntiesīgas laucinieces teiktajos vārdos jaušama dzīves gudrība un labestība. Dmitrijevi ir tas retais cilvēku tips, kuri galveno dzīves jēgu saskata ne tikai pašu laimē.

Ludmila man pateica šādus vārdus: “Man žēl visu. Pie mums dzīvo deviņi kaķi, pieci suņi, bet kūtī — septiņpadsmit slaucamo govju. Kad pašu meitas izauga, mūsu lielā māja kļuva tukšāka. Tad mēs ar Sergeju padomājām un sapratām, kā var paildzināt vecāku laimi. Mēs esam stipri, bet visapkārt tik daudz trūkuma un posta.”

Ludmila atceras gadījumu, kad kādu reizi ceļā pieņēma dzemdības savai paziņai. Tikai tā māte nemaz nežēloja savus bērnus. Tieši tad Dmitrijeviem radās pirmā doma paņemt audzināšanā audžubērnus. Toreiz tas neizdevās, taču vēlāk bērnunamā viņi noskatīja dēlēnu Žeņu, bāreni, māmiņai dzīvai esot. Astoņos gados, kopš zēns dzīvo jaunajā ģimenē, viņš stipri pārvērtās, taču vecāku gēni lika sevi manīt. Pagājušajā gadā bioloģiskajai mātei tika atņemtas mātes tiesības. No šī zēna dzīvesbiedri Dmitrijevi izaudzināja labu dēlu. Ludmila pastāstīja, ka Žeņa ir ļoti čakls, maigs un labsirdīgs, taču viņa acis joprojām ir skumjas. To pamanīju arī es, kad skolā fotografēju otrās klases skolnieku kopā ar māsiņu, kura apmeklē sagatavošanas grupu.

Dmitrijevu kaimiņiene Ģertrūde Ļetunova kādu reizi pateica, ka Rīgas patversmē esot ļoti laba meitenīte. Kamēr kārtoja dokumentus, viņu paņēma tie audžuvecāki, kuri aizbildnības procedūru bija uzsākuši agrāk. Dmitrijevi pat noskuma, taču Dievs ir žēlīgs, un viņiem tika piedāvāta cita meitene. Audžuvecāki nevar beigt priecāties par sešus gadus veco Sabīni: laba audzināšana Rīgas bērnunamā deva savus augļus. Dzīvespriecīga, ņipra, saprātīga meitene tagad kļuvusi par visu mīluli. Tā labie cilvēki Dimitrijevi arī kļuva par vecākiem četriem bērniem, kuru audzināšanai un mācībām vajadzīgi lieli līdzekļi. Strādīgais pāris zina, kā tos nopelnīt. Viņu piemājas saimniecība (vairāk nekā trīs des-miti hektāru pašu zemes plus nomātā). Ar specializāciju viss ir skaidrs: slaucamais ganāmpulks. Piena telpu viņi uzbūvēja paši, bet iekārtu (dzesētāju un slaukšanas aparātu) izdevās saņemt projekta laikā. Ludmila atzinās, ka viņi abi ar Sergeju ir pieraduši paļauties tikai uz sevi, taču ar visu piesardzību reizēm spiesti ņemt kredītus. Nesen par Francijas ražojuma kombai-nu (turklāt ne jaunu) nācās izdot 2500 latu, par presi — 3000. Par aktuālu kļuvusi nepieciešamība iegādāties otru traktoru, bet nauda kā nāk, tā aiziet. Biedē augošā dārdzība laukos, bet piena iepirkuma cenas paliek iepriekšējā līmenī. Lūk, arī tagad maiss kombinētās barības sadārdzinājies gandrīz par latu, bet ģimene katru mēnesi izdod šiem mērķiem 240 latu. Pastāvīga netaisnība pret zemnieku darba augļiem neuzlabo noskaņojumu.

Tikai dzīvesbiedriem Dmitrijeviem nav vaļas nodoties grūtsirdībai: pati dzīve diktē attīstības tempus. Pienācis laiks būvēt tehnikas nojumi, siena šķūni, turpināt mājas remontu. Ģimene taču kļūst kuplāka... Vecāki ar nepacietību gaida bērnu atgriešanos no skolas, un tad māju pieskandina priecīgas čalas.

Aleksejs GONČAROVS