Pie karaļa Artūra galda?

Kas tad vispār ir šis mistiskais apaļais galds? Vai veca apputējusi mēbele, kas negaidīti nokļuvusi mūsu uzmanības centrā? Diez vai. Ar to arī sākšu.

Krāslavas ģimnāzijā ir neparasta tradīcija, proti, pārrunas pie apaļā galda, kuru laikā tiek spriests par izglītības nozīmi mūsdienās un konkrēti katra skolēna dzīvē, par viņa panākumiem, talantiem un neveiksmēm, kā arī tiek izteiktas idejas, kā lai pārvar radušās grūtības. Vēl kāds aspekts. Mā-cību daļas pārzine, skolotāja Anna Juškeviča pēc izvēles piedalās vairākās konkrētās klases mācību stundās kā neitrāla novērotāja un pie apaļā galda pauž savu vērtējumu par kolektīva ieinteresētību un darbu mācību procesa laikā. Privilēģijas piedalīties šajās pārrunās ir tikai 10. klasēm.

Lai jums veidotos vismaz neliels priekšstats par šī svarīgā notikuma būtību, mēģināšu pavērt mazu lodziņu uz tās dienas notikumiem.

1. februāra priekšpusdiena... metodiskā kabineta sienas... tikko saklausāmas mūzikas skaņas no blakustelpas... 19 krēsli, kas spiesti paciest sēdošo nemiera pilno dīdīšanos un grozīšanos tajos... Kas tad beidzot nu sāksies? Šie nepacietīgie esam mēs — 10.b klase. Ienākot skolotājai A. Juškevičai, psiholoģijas skolotājai I. Stikutei un mūsu klases audzinātājai Ņ. Petuhovai, pēkšņi iestājas pilnīgs klusums. Šķiet, it kā mēs pēkšņi būtu sākuši tēlot mīmus kādā no seno laiku kinofilmām. Pirmā mirkļa mulsums līdz ar neziņu par tālākiem notikumiem “uzliek važas” pat visdrošākajiem. Taču drīz jau tiek uzdoti pirmie jautājumi, un domas sadodas rokās, lai spētu veidot pienācīgas atbildes. Šādā verbālā gaisotnē Ledus karaliene nemanāmi noņem no visiem savu stingumu.

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo klasi? Kādas ir jūsu sekmes, salīdzinot ar pēdējā gada obligātās pamatizglītības, konkrētāk, 9. klases atzīmēm, un vai tās atbilst jūsu zināšanu līmenim? Kur plānojat studēt pēc ģimnāzijas beigšanas? Cik ilgi vidēji mācāties mājās? Kādi ir jūsu talanti un ar ko jūs parasti nodarbojaties gan skolā, gan ārpus tās?

Kādam šie jautājumi nesagādāja ne mazāko piepūli, veidojot 7-8 minūšu garu stāstījumu par sevi, aizstāvot savu viedokli un atklājot citiem gan pozitīvo, gan trūkumus sevī, taču dažam labam tie stāvēja acu priekšā kā liela, uzbrūkoša jautājuma zīme.

Sarunu gaitā atklājās pat tādas “rozīnītes” katra personībā, ko skolas ikdiena visai bieži mēdz apslāpēt. Piemēram, tagad zinām, ka Dainis ir kaislīgs makšķernieks un nākamreiz, noķēris savu lielo lomu, viņš to nesīs Natālijai, kurai, neskatoties uz to, ka netīk īpaši rosīties pa virtuvi, neatliks nekas cits kā gardumu sagatavot. Ja kādai no klases meitenēm radīsies problēmas ar elektrības vadiem, būs jāsauc palīgā Jānis, kurš ir īsts lietpratējs šajā jomā. Plānojot rīkot balli, labākais palīgs būs Vika, jo viņai patīk organizēt, vadīt un komunicēt ar cilvēkiem. Taču, kad balle būs beigusies un mājās valdīs — ārprāts! — tāds haoss, talkā lai nāk Iveta! Viņa veiksmīgi tiks galā ar kopšanas darbiem, ja vien... viņu sadusmosiet! Vispārsteidzošākais bija jau-nu talantu — 8 mākslinieku — atklāšana.

Ja sākumā likās, ka runāsim par gaišām, priecīgām lietām un būvēsim nākotnes pilis, tie bija maldi. Daži no mums piedzīvoja pat strostēšanu un bāršanos, bet jāsaka — pelnīti.

Cerams, ka tās lietas, par ko runājām pie apaļā galda, katram sniedza kādu atskārsmi vai vēlmi sevi pilnveidot. Lai solījumi strādāt labāk, mācīties čaklāk, apmeklēt pašdarbību un pielikt visas pūles savu mērķu sasniegšanai, nav tikai tukši teikumi un banālas frāzes, bet apņēmīgu, nopietnu jauniešu trumpji.

“Es varu un gribu!” Lai tas kļūst par mūsu klases vadmotīvu!

ANNA ZEMBLICKA, Krāslavas ģimnāzijas 10.b klase