Ceļš uz dzimteni

Starp citu, Nauļānos mūs pašus gaidīja pārsteigums: garšvielu komplekts nonāca profesionālas pavāres rokās. Izrādās, ka Sofija 25 gadus nostrādājusi restorānā Lielupe, Jelgavā. Pats esmu studējis šajā pilsētā un varu apliecināt, ka restorāns bija ļoti iecienīts, arī studējošās jaunatnes vidū, bet studiju beidzēji tajā rīkoja svinības.

“Restorānā pavāriem un citiem darbiniekiem tika izvirzītas augstas prasības, jo šī iestāde augstu kotējās gan pilsētnieku, gan viesu vidū,” Sofija dalās atmiņās. “Mums tur bija 300 vietas, tās nekad nestāvēja tukšas. Restorānā vienmēr bija pilns tautas, arī ēkas vasaras laukumā ļaužu netrūka. Strādājām smagi, bet darbs bija normāls. Bija izaugsmes iespējas — kļuvu par piektās kategorijas pavāri. Starp citu, tajā laikā par šādām garšvielām varēja vien sapņot, mums bija pipari, lauru lapas un baziliks — praktiski viss arsenāls. Nācās likt lietā izdomu un dažādas viltības, lai ēdiens iegūtu interesantu aromātu un garšu. Darbā mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs, vēl šobaltdien mani sazvana bijušie kolēģi no Jelgavas.”

Diemžēl Sofijai nācās aiziet pensijā pirms laika, jo valstī sākās lielās pārmaiņas, kuru rezultātā pilsētās iestājās masveida bezdarbs. Viņai piešķīra 80% no pilnas pensijas apjoma. Pavāres augsto kvalifikāciju mums apliecina viņas meita Alla, kuru sastapām vecāku mājās: “Mamma brīnišķīgi gatavo, šajā jomā viņa ir izdomas bagāta.” Tūlīt pat dāvana tiek atvērta un abas sievietes sāk apspriest, kādus interesantu ēdienus varētu pagatavot, pielietojot “Santa Maria” garšvielas. Diskusijas laikā Sofija neslēpj savu nostalģiju pēc padomju laika delikatesēm. Mūsdienās dažādu pārtikas produktu sortiments veikalos liels, bet delikateses ne tuvu nav tik garšīgas, kā kādreiz. Mēs arī uzzinām, ka “Ezerzemi” Tropu ģimene pasūta kopš neatminamiem laikiem, pat Jelgavā dzīvojot, tikai saucās šī avīze tolaik citādāk.

Kamēr sievietes servē galdu, Sofijas dzīvesbiedrs Arkādijs pastāsta par savu profesiju. Lielāko mūža daļu viņš nostrādājis par autobusa šoferi slavenajā Jelgavas RAF — 33 gadus. Arī viņam nepaveicās ar pensiju — rūpnīcu slēdza, kad līdz pelnītai atpūtai palika pusotra gada.

“Cilvēkus atbrīvoja masveidā visi uzņēmumi,” stāsta Arkādijs, visā pilsētā aptuveni 5,5 tūkstoši kļuva par bezdarbniekiem. Tur man vairs nebija nekādu izredžu, jo pat trīsdesmitgadīgos vairs nekur neņēma darbā. Daudzi devās meklēt darbu uz Rīgu, bet es atgriezos dzimtenē. Agrāk dzīvoju Robežniekos, šeit iepazinos ar vietējo meiteni Sofiju, apprecējos. Strādāju saimniecībā par mehanizatoru, arī uz kombaina. Arī sieva strādāja kolhozā. No Robežniekiem vispirms pārbraucām uz Olaini, kur kādu laiku dzīvojām un strādājām, tikai pēc tam apmetāmies uz dzīvi Jelgavā. Tikām pie savas mājas, bet mani vilka atpakaļ uz dzimteni. Kamēr strādāju, biju aizņemts un par to nedomāju. Kad paliku bez darba, sapratu, ka pilsētā man darīt nav ko.”

Atgriežoties dzimtenē, Arkādijam nācās pirkt sev māju, jo tēva māja Zaharovā savulaik nodega. Bet Nauļāni ir tikai četrus kilometrus no Robežniekiem, pensionāri ļoti apmierināti. Nesen viņi paplašināja nelielo ēku ar piebūvi. Lietā lika kādu citu vecu māju, ko atdeva radi. Izmantoja gan vecos materiālus, gan kaut ko jaunu nācās pielikt klāt, bet rezultāts ir pārsteidzoši labs.

“Bija maz telpas,” stāsta saimniece.” Kad sabrauca ciemos meitas ar znotiem, mums pat nebija vietas, kur viņus visus lāgā nolikt gulēt. Tagad tā vairs nav problēma.”

Arkādija kopējais darba stāžs ir 46 gadi, no tiem lielāko daļu nostrādājis pie autobusa stūres, arī Olainē bijis autobusa šoferis plastmasas rūpnīcā.

“Tēvs visu mūžu veltījis tehnikai,” sarunā iespraucas meita. “Viņš daudz ko ir atjaunojis savām rokām. Mājās ir traktors, kombains, cita lauksaimniecības tehnika.”

Izrādās, ka pensionāriem ir sava zeme — aptuveni 60 hektāru: gan mantota, gan par sertifikātiem pirkta. Sēj graudaugus. Kūtī ir divas govis, gaida ganāmpulka pieaugumu. Darba laukos daudz, žēl, ka veselības nav. Tā kā pensijas nav lielas — ar tām pietiek samaksāt par telefonu, gaismu un zālēm, tad nekas cits neatliek, kā strādāt.

Bet kas notika ar māju Jelgavā? Prombraucot pensionāri to atstāja savai jaunākajai meitai Inesei ar ģimeni. Inese savus vecākus jau iepriecinājusi ar mazmeitu. Mazā Viktorija šobrīd dzīvo pie vecvecākiem, šeit apmeklē skolu.

Kā noprotat, arī Tropu vecākā meita Alla šobrīd dzīvo pie vecākiem, jo viņas dzīvesbiedrs devies peļņā. Viņiem bērnu pagaidām nav. Starp citu, Alla ļoti mīl fotografēt, priekšroku dodot filmiņu aparātam. Viņas albumā dominē augu pasaule. Izrādās, Alla absolvējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Savulaik strādājusi Bauskas rajonā Mežotnes selekcijas stacijā. Tagad bezdarbniece. Profesija būtībā specifiska, laukos vienīgā iespēja meklēt vietu skolā, bet bez lielām izredzēm. Lai gan Allai ļoti patīk bērni, veselības dēļ (laringīts) viņa nevar atļauties pat šādu darbu. Tomēr man grūti iedomāties, ka Alla kā diplomēta speciāliste dotos uz Īriju lasīt sēnes. Jācer, ka pienāks diena, kad valstī būs pieprasīti biologi.

Juris ROGA