Bet vēl bija gadījums...

Stāstot par savu kolektīvu “Bērziņu mednieks”, Vladislavs norādīja, ka medību sezonas sākums bija ļoti saspringts: kad nav sniega, izsekot zvēru pa pēdām ir ļoti grūti. Tāpēc nācās likt lietā pieredzi, tādējādi izpildīts limits aļņu atšaušanā. Pieci aļņi — tas lieliski, arī mežacūku atšaušanā Bērziņu medniekiem viss ir labākajā kārtība.

Spriežot par dabas jautājumiem, mans sarunbiedrs pasūrojās, ka pēdējos gados sarucis meža pīļu skaits: aizauguši purvi, un pat visuresošie bebri nespēj glābt situāciju. Spārnoto medības Vladislavs uzskata par sevišķi interesantām. Rudenī viņam laimējās iegūt reto savvaļas zoss trofeju, kas bija trešā. Viņš sacīja: “Žēl, ka Latvijā aizliegtas meža sloku medības pavasara riesta laikā. Pirmkārt, tā ir cilvēka priecīga saskarsme ar atmodušos dabu. Otrkārt, šīs medības prasa teicamu šāvēja sagatavotību un šo putnu paradumu zināšanas. Bija gadījums, kad saulrieta stundās man izdevās nošaut pat četras meža slokas, ar ko lepojos arī tagad.”

Tālāk Vladislavs pastāstīja, kā nesen janvāra vilku medībās mastā patrāpījās trīs lūši. Šoreiz meža kaķiem paveicās: nebija atļaujas to atšaušanai. Vispār Ļaha kontā jau ir divi lūši, kas ir daudzu mednieku kārotais sapnis. Protams, es palūdzu Vladislavu pastāstīt kādu jaunāko notikumu medībās. Nedaudz padomājis, viņš uzsāka savu stāstu: “Tas bija vasarā... Es paslēpos klajumā aiz kārklu krūma un gaidīju stirnu buku. Jau metās tumsa un, lūk, iznāk skaistulis, taču attālums diezgan liels — simts soļu. Sāku tēmēt, roka nenodrebēja, redzu, buks beigts nogāžas zemē. Sāku tuvoties trofejai, te pēkšņi tā atdzīvojas un dodas projām. Nācās izlaist no mašīnas savu četrkājaino draugu Greju.

Suns ātri panāca bēgli, arī es paspēju laikā. Kā vēlāk noskaidrojās, es tuvojos nāvīgi ievainotam stirnu bukam, taču tas saņēmās un metās man virsū ar tādu spēku, ka ar ragiem saplēsa manas aizsargbikses un savainoja plaukstu. Mans nekas cits neatlika, kā noturēt drosminieku aiz radziņiem, kurus arī tagad glabāju kā piemiņu par to reto gadījumu. Meža skaistulis negribēja šķirties no dzīves...”

Aleksejs GONČAROVS