Kas nav aizliegts, tas atļauts?

... Lauku iedzīvotājiem labi zināms, kas par zvēru ir mežacūka. Atsevišķi īpatņi vai pat veseli bari nopostīja tīrumus un sakņudārzus, atstājot pēc sevis tikai izmīdītu un izrakņātu zemi. Tieši tāpēc mednieki un cilvēki, kuri nav saistīti ar medībām, šo meža iemītnieku medību sezonas pagarinājumu uzņēma ar entuziasmu: divi iepriekšējie ziemas mēneši nekādi nebija labvēlīgi šim rūpalam.

Vajāšanas azarts, uzvaras prieks, apzināšanās, ka cilvēks kārtējo reizi izrādījies gudrāks par zvēru — tas daudziem medībās ir galvenais. Daudziem, taču nebūt ne visiem. Te jāizdara neliela atkāpe. Pašiem medniekiem diez vai jāatgādina, ka pastāv vairāki mežacūku medību veidi. Minēsim galvenos no tiem cilvēkiem, kas nav kompetenti šajā jomā. Respektīvi, vispopulārākā medību metode, protams, ir masts. Tās būtība visiem ir zināma un vienkārša: dzinēji, sastājušies ķēdē, mēģina izdzīt zvēru uz šāvējiem, kuri jau gaida to numuros. Tā ir azartiska metode, ko iecienījuši daudzi mednieki. Otrais mūsu pusē izplatītais veids ir medības ar piegājienu. Tas saistīts ar to, ka ēdot mežacūkas saceļ lielu troksni: čabina sausās lapas, krūmus, grauž riekstu, ozolzīļu čaulas, kviec utt. Mednieks orientējas pēc skaņām, kas naktī dzirdamas tālu.

Nākamā metode tiek praktizēta galvenokārt tad, kad mežacūkas sāk uzbrukumus briestošu lauksaimniecības kultūru tīrumiem. Tās ir medības no slēpņiem. Galvenos panākumus šajās medībās izšķir labs aizsegs un piemērots vēja virziens.

Visbeidzot tas, par ko būtībā arī ir runa: šaušana no paaugstinājuma pie barotavas. Šī metode ir līdzīga medībām no slēpņa. Starpība ir tikai tā, ka nav jāmeklē un jāizvēlas vieta, jo tā jau ir izraudzīta, bet slēpnis sagatavots, nereti nodrošināts ar sēdekli, kas rada papildu ērtības. Daudzi mūsu rajona pieredzējušie mednieki (un ne tikai viņi) ir stingri pārliecināti, ka ar īstām mežakuiļu medībām šai metodei ir maz sakara...

Notiekošā aptuvena aina ir šāda. Neilgi pirms saulrieta pie paaugstinājuma, kur dienā mežacūku iebarošanai bija izbērti kartupeļi (parasti tie ir vairāki kartupeļu maisi), pieved mednieku. Viņš uzrāpjas uz paaugstinājuma un jau ir gatavs satikt “pretinieku”... Tad mežzinis, kurš sagatavoja “cienastu”, aizbrauc, bet mežacūkas steidzas uz maltīti. Ziemas dienas, kad zvēri cieš badu, izrādās labvēlīgas medniekiem, kuri iecienījuši vieglu guvumu. Kā zināms, bads nav brālis. Pirmie pie kaudzes atskrien puscūči, tiem seko sivēnmātes ar sivēniem, bet vislielākie zvēri piebiedrojas pēdējie. Sākumā visi uzvedas piesardzīgi, tad nomierinās un pilnībā nododas gastronomiskiem priekiem. Viss šo medību uzdevums ir bez lieka trokšņa sagaidīt mežakuili un precīzi trāpīt tam. Starp citu, “lielu” eksemplāru — tas ir labākajā gadījumā. Bieži notiek tā, ka azartā (lai gan par kādu medību azartu te var būt runa?) cilvēks ar šāvienu nogāž pirmo patrāpījušos sivēnu. Kā zināms, kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Grūti tam nepiekrist. Analoģisks medījuma iegūšanas gadījums nav pretrunā nekādiem likumdošanas aktiem un noteikumiem, ir tikai jāsaņem atļauja atšaut meža dzīvniekus, un uz priekšu!

Starp citu, daudziem nav noslēpums, ka mūsu novadā, kas ir bagāts ar medījamiem zvēriem un putniem, medī gan “vienkāršie” mednieki, gan “elite”. Pēdējie parasti ieņem dažādus posteņus, taču visi ir augsta ranga. Tas acīmredzot arī dod viņiem tiesības uzskatīt sevi par izredzētajiem, respektīvi, par tādiem, kam pienākas pats labākais. Patiešām viņiem nepiestāv skraidīt pa mežiem, sacenšoties ātrumā ar medījamiem zvēriem, kā tas ir “vienkāršajiem”, vai ilgi gaidīt, sēžot kaut kur slēpnī. Viņiem stāvoklis neatļauj un nav laika, arī spēkus negribas tērēt... Tikai vai tādā gadījumā medījumu var saukt par medījumu? Nomedīts, nevis vienkārši aukstasinīgi nogalināts...

Marina NIPĀNE