Lauku spožums un posts

“Kā visiem vietējiem iedzīvotājiem, arī manas skolas gaitas sākās Upmalas skolā,” stāsta Olga, Bērziņu pagasta tautas bibliotēkas vadītāja. “Pēc pamatskolas pabeigšanas mācības turpināju Ezernieku vidusskolā. Manuprāt, šī ir ļoti laba skola, tur mums deva tādas zināšanas, ka absolventi augstskolās iestājās bez jebkādām problēmām. Savukārt labas pamatzināšanas es saņēmu savā pirmajā skolā — Upmalas pamatskolā, par ko liels paldies maniem skolotājiem. Tā kā vidusskolu pabeidzu ar sudraba medaļu, tad Latvijas Uni-versitātes Ekonomikas fakultātē iestājos uz atvieglotiem nosacījumiem: bija jākārto tikai viens iestājeksāmens — matemātikā. Tos, kuri šo eksāmenu nokārtoja uz 9 vai 10 ballēm, automātiski ieskaitīja augstskolā. Protams, eksāmenu nokārtoju uz stabilu devītnieku.”

Studiju gados Olga izgāja pie vīra, šis fakts ienesa nozīmīgas korekcijas izglītošanās jautājumā. Viņai palika pēdējais studiju gads, kad pārgāja uz Rēzeknes augstskolu — studijas turpināja neklātienē. Ieguva Rēzeknes augstskolas diplomu, specialitāte — finanšu vadība. Būtībā diploms pavēra plašas iespējas, līdz pat iespējai kļūt par kādas bankas darbinieku kolektīva locekli. Tikai ne laukos. Taču ceļš uz pilsētu būtībā bija slēgts, jo Olgas dzīvesbiedrs bija no Bērziņu pagasta. Gadu viņa nosēdēja mājās, kad pagasts piedāvāja darbu bibliotēkā, uzreiz piekrita, jo citas darba iespējas nebija. Pabeidza arī tālākizglītības kursus bibliotekāriem iesācējiem. Sāka strādāt, drīz devās dekrēta atvaļinājumā, jo piedzima meita Olita. Pēc tam pasaulē nāca dēls Edmunds. Bibliotekāres darbā Olga atgriezās tikai 2003. gadā.

Jautāju Olgai, vai gados jauniem cilvēkiem ir interesanti dzīvot laukos? Atbildi nav jāgaida: “Ja pats esi aktīvs, tad jebkurā vietā dzīvot ir interesanti”. Tomēr sieviete arī atzīst, ka uz vietas lielu izklaides iespēju nav: “Diskotēkas nav mūsu vecumam, ja kāds ansamblis spēlē, tad gan ejam ar prieku.” Ja gribas koncertus, jāsēžas automašīnā un jābrauc uz pilsētu. Tā kā laukos praktiski vienīgā izklaide ir televizors. Pateicoties satelītantenai, tas rāda plašu pro-grammu klāstu. Datora mājās nav, Olga to pagaidām nevēlas: “Bērni vēl mazi, baidos ka nenokļūst datoratkarības žņaugos.”

Runājot par nākotni, Olga atzīst, ka praktiski visu vecāku bērni brauc projām no sava dzimtā pagasta, acīmredzot, šāds pats liktenis sagaida arī viņējos. Varbūt vecākiem pašiem ātrāk jādodas uz pilsētu?

Olga: “Esmu pārliecināta, ka Einārs patiesi negrib braukt projām, es varbūt gan neesmu tik cieši pieķērusies lauku dzīvei, taču kā būs — laiks rādīs. Drūmi, bet lauki palēnām izmirst, tas ir fakts. Starp citu, par laukiem un pilsētu man bija interesanta saruna ar Olitu, kura mācās jau otrajā klasē, jo skolā palaidām sešos gados. Skatāmies kopā televizoru, bērns man saka: ”Mammu, gribu uz pilsētu!” Pēc mirkļa: “..vispār nezinu. Te tagad ziema, es varu iet laukā vizināties ar ragaviņām, bet ko es darītu pilsētā?” Bērni uz daudziem jautājumiem atbild vienkāršāk, ir interesanti parunāt.”

Par dzīves apstākļiem Olga nesūdzas — vienā ziņā tie ir pat labāki nekā pilsētniekiem. Vīrs savulaik nopirka Līvānu māju, kuras platība ir vairāk nekā pietiekama četru cilvēku ģimenei. Tiesa, māju vajadzētu apšūt ar ķieģeļiem, nomainīt radiatorus un papildus siltināt — tā baidās vēja. Mierīgā laikā siltums turas labi, lai gan ēkai vairāk kā 25 gadi. Sākotnēji bija šķidrais kurināmais, tagad katlu kurina ar malku — daudz lētāk. Ir karstais ūdens, laukos tā ir liela lieta. Izraka savu aku un vairs nav atkarīgi no centralizētās ūdensapgādes. Tā, protams, ir ērta lieta, bet ģimeni neapmierināja ūdens kvalitāte.

Olgas un Eināra ģimenei ir piemājas saimniecība, sava bišu drava. Skaidrs, ka ar vienu aldziņu četri cilvēki iztikt nevarētu. Lopus ģimene gan netur, bet bišu ir daudz — aptuveni 45 stropi. Tiesa, ar bitēm nekad neko nevar skaidri zināt, gadās visādi. Piemēram, aizpērn dravu apciemoja lācis, izpostīja vairākas bišu mājiņas. Ķepainis vienā piegājienā apēd spaini medus, kas naudas izteiksmē ir aptuveni 100 latu.

“Tā mums bija liela bēda,”atceras Olga. “Bišu drava nebija apdrošināta, mājiņas jaunas, vārdus sakot, cietām lielus zaudējumus. Likums arī nav mūsu pusē — vīrs mednieks, bet lāci nošaut nedrīkst. Ko tik mēs nedarījām, lai viņu aizbaidītu. Izlikām izšautu patronu čaulītes, lai pulvera smaka būtu, uzstādījām izbāzeņus, karinājām bundžas, lai rada troksni, uz nakti atstājām ieslēgtu radio un daudz ko citu darījām. Bija mums koka žogs, lācis to salauza kā sērkociņu. Vienu mājiņu niknumā pat pāri žogam pārmeta — laikam bites stipri sakoda. Baisi. Ierīkojām dzeloņstiepļu žogu. Galu galā nelūgtais viesis pazuda. Dievs zina, kas viņu nobiedēja. Tagad dzīvojam mierā.”

Juris ROGA