Tādas, lūk, vecumdienas...

Atverot durvis, nokļūstu virtuvē, kur valda nomācošs klusums. Priekšā vēl vienas durvis, taču arī šī istaba izrādās tukša un neapdzīvota. Pēkšņi saklausu balsis, izrādās, virtuves vienā stūrī paslēpušās vēl vienas durvis, caur tām nonāku istabā. Skatam paveras visai nomācoša aina.

Arnolds un Ksenija Lastovski mūža nogali pavada neomulīgos apstākļos. Tiesa, nevar nepamanīt sievietes roku siltumu, kas tiek ieguldīts, cenšoties uzturēt kārtībā to vienīgo istabiņu, kurā abi vecīši uzturas cauru dienu un nakti. Taču pārējās telpas vairs nav apdzīvotas, liela siltuma tur arī nav. Istabas burtiski kliedz pēc kosmētiskā remonta, bet saimniekiem vairs nav pa spēkam tādi varoņdarbi... Viņus pievarējušas vecuma kaites, bez apkārtējo cilvēku palīdzības abi vienkārši nespētu izdzīvot.

Laikraksta “Ezerzeme” balvu izlozē laimēto rajona padomes kalendāru Arnolds saņem gultā. Vīrieša seja staro neviltotā priekā, viņš uzreiz grib to apskatīt. Avīzi pensionārs pasūtījis trim mēnešiem, uzreiz ilgākam laikam nekādi nesanāk. Ļoti daudz naudas jātērē zālēm, lai ārstētu iegūto slimību buķeti. 76 gadus veco vīrieti šobrīd visvairāk nomoka tieši kāju sāpes, šī iemesla dēļ viņu pārsteidzu gultā. Mazliet sparīgāka šķiet viņa dzīvesbiedre, kas tobrīd rosās gar krāsni, pieliekot kārtējo malkas pagali. Taču arī viņai vecumdienās ļoti trūkst veselības. Lielākā kaite ir tā pati, kas dzīvesbiedram — sāp kājas. Vienubrīd sievietes balss aizlūzt: “Laikam mums abiem viens ceļš — uz pansionātu!” Šķiet, viņa tūlīt izplūdīs asarās, taču spēj savaldīties.

Jaunībā Arnolds bija vienkāršs laukstrādnieks, kuram nācās veikt visvisādus darbus, gadījās pastrādāt arī graudu kaltē. Māju, kurā tagad pavada vecumdienas, viņš būvējis savām rokām. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis. Arnolds atceras, ka tad vēl dzīvi bija viņa tēvs un māte. Nav šaubu, ka tolaik šī jaunbūve Porečjes ciemata (Bērziņu pagasts) pašā centrā patīkami izcēlās uz vispārējās apbūves fona. Nu ir novecojusi līdz ar saviem iemītniekiem.

Arnolds ir vietējais, bet savu izredzēto atveda no Baltkrievijas. Arī Ksenijai padomju varas gados nācās strādāt dažādos darbos: bija laukstrādniece, lopkope, vienubrīd strādāja bērnudārzā. Tā sanāca, ka viņi apprecējās vēlu, tālab bērnu abiem nebija. Tagad vienīgā cerība ir uz kaimiņiem, kuri esot sirsnīgi un atsaucīgi. Viņi nāk apdarīt fiziski smagos darbus, piemēram, pienes malku, ūdeni. Kad vajag, nopērk pilsētā zāles un piegādā.

Juris ROGA