Zelta gadi...

“Ezerzemes” uzticamais draugs Robežnieku pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne pastāvīgi piedāvā korespondentiem interesantas adreses un, rekomendējot mums Truskovsku zelta pāri, tā arī sacīja: “Ļoti godājami cilvēki.”

Ar Otonu man nevajadzēja iepazīties, mēs lieliski atceramies viens otru vēl kopš kolhozu laikiem: Robežnieku puses ļaudīm allaž bija raksturīgs darba spars un neizsīkstoša enerģija. Diplomētais agronoms strādāja savā specialitātē, par agronomu, dārzkopi un vienmēr viņa vaļasprieks bija zirgi, bez kuriem nevar iedomāties savu dzīvi.

Zemes kopēju pēctecis arī tagad lepojas ar savām lieliskajām ķēvēm Ladu un Venēru. Var tikai nojaust, kā saimnieks lutina savas palīdzes.

Arī viņa dzīvesbiedre Stefānija nav no aristokrātu dzimtas, taču viņai kaut kā iznāca strādāt amatos, kas tika uzskatīti par prestižiem laukos: viņa bija ciema padomes sekretāre, vēstuļu iznēsātāja, bet sirdī palika uzticīga zemei. Pirms pusgadsimta viņi satika viens otru: no Butkāniem līdz Semeškiem var ar roku aizsniegt. Tagad, dzīvojot viensētā, Truskovski neko nenožēlo. Dzīve nav nodzīvota veltīgi: visi trīs bērni ieguvuši augstāko izglītību, bet seši mazbērni ir vesela bagātība! Truskovsku strādīgā dzimta turpinās, starp citu, ir jau mazmazmeita. Skaisto viensētu, kas atrodas starp Pipiru un Pleiku ciemu, bieži apmeklē viesi. Nozīmīgu ģimenes notikumu sakarā kuplā ģimene obligāti pulcējas kopā. Nav nelaime, ka Igors kopā ar ģimeni dzīvo tālajā Zaporožjē, Truskovskis juniors tēva māju neaizmirst un pastāvīgi apciemo Latviju. Kad rudenī mazmeita Vita ieprecējās Daugavpilī, tur visi Truskovsku bērni kārtējo reizi tikās ar vecākiem. Par laimi, meitas Anita un Marija ar ģimenēm neatstāja Latgali. Otons man godīgi atzinās: “Spraigo darbu cēlienā mūs bieži apciemo mazbērni, lai palīdzētu. Arī mēs ar Stefāniju sevi neuzskatām par veciem, es nekādi nevaru samierināties, ka man jau apritēja 79 gadi. Turam pāris govis, lai neslinkotu: zemnieku dara stipru viņa darbs. Veselība? Pagaidām nesūdzamies. Ja bērniem un mazbērniem klājas labi, tad arī mums sirdis nesāp. Slimības, protams, piemeklē, tikai mēs ārstējamies ar tautas līdzekļiem, bet tabletes cenšamies nelietot. Varbūt tāpēc arī nemanām to, cik mums ir gadu.”

Man bija izdevība paciemoties kuplajā pensionāru ballē Robežniekos, kur sirsnīgi sveica galvenos svinību gaviļniekus zelta kāzās. Klātesošie zālē ilgi aplaudēja divām lieliskajām ģimenēm — Pleiko un Truskovskiem. Toreiz Ērika Gabrusāne man pačukstēja: “Truskovski ir priekšzīmīga ģimene, bet kādi bērni!” Ar gandarījumu es vēroju jubilārus pie svētku galda. Viņiem klāt pastāvīgi nāca ciema ļaudis un kaut ko teica. Pēc sejas izteiksmes nebija grūti noprast, ka vieni pateicās, otrie teica labus novēlējumu vārdus. Kas tur ko teikt, patīkami ir atrasties uzmanības centrā. Kad divus “jaunlaulāto” pārus nokaisīja ar sudraba serpentīna lietu, viņu sejas staroja gluži kā pirms piecdesmit gadiem. Īss ir cilvēka mūžs, laiks skrien vēja spārniem... Katram ir dota iespēja atstāt kaut ko labu uz zemes, taču ne visiem tas izdodas. Truskovski to spēja.

Šī publikācija tapa lauku ballē. Tur es nevarēju pēc sirds patikas aprunāties ar Truskovskiem, bet tas nebija arī vajadzīgs: arī tāpat viss saprotams. Skaidri zinu, ka zelta jubilejas sakarā visi Otona un Stefānijas bērni pulcējās uz lielajiem ģimenes svētkiem, un jubilāri pastāstīja visdārgākajiem ciemiņiem, cik liels gods viņiem tika parādīts tautas namā.

Mani nebeidz patīkami pārsteigt Robežnieki: šim novadam allaž ir laimējies ar talantīgiem un sirsnīgiem vadītājiem. Cilvēku attiecību augstākā mēraukla — tautas cieņa un labestība — te gluži kā pāriet mantojumā. Es, svešs cilvēks Robežniekos, allaž jūtos kā mājās. Tāpēc arī pieņemu visus ielūgumus.

Aleksejs GONČAROVS