Radniecīgas dvēseles

Tādas labas attiecības pirms gadiem divdesmit man izveidojās arī ar Jāni Zdanovski, bijušo milicijas un policijas operatīvo darbinieku, bet patlaban IeM pensionāru. Viņš bija netiešais autors daudziem krimināliem stāstiem un kurioziem no tiesībsargājošo orgānu darba prakses, kurus lasītāji ar stāžu, domājams, vēl nav aizmirsuši. Ar Jāni mēs esam tikušies dažādās situācijās, bet, lūk, apciemot manu publikāciju līdzautoru mājās radās izdevība pirmo reizi. Gadījums palīdzēja: izrādījās, ka Marija Zdanovska, “Ezerzemes” balvas ieguvēja, ir mana senā paziņas māte. Arī viņas dēls, par laimi, bija mājās, lai gan pagalmā gatavoja automobili prombraukšanai. Sēdēt bez darba nav viņa raksturā. Tikšanās mums abiem sagādāja prieku, jo esam radniecīgas dvēseles.

Marija Zdanovska ciemiņu no redakcijas gaidīja un, apskatījusi dāvanu, neatteicās nofotografēties. Kamēr es meklēju piemērotu fonu, viesmīlīgā saimniece pati atrada izeju: “Nofotografējiet mani zem pulksteņa, kuru Jānis man uzdāvināja jubilejā. Dārga piemiņa.” Ar jautājumiem ekskluzīvā kalendāra īpašnieci es ilgi nemocīju, jo zināju, ka viņas dēls kā parasti ieteiks jautru tēmu. Pati Marija dzimusi Pušas pagastā, ar savu nākamo vīru iepazinās deju vakarā. Tas bija sen, taču tādas lietas neaizmirstas. Tā zemnieku ģimene savija ģimenes ligzdu vīra dzimtenē — Maslovas sādžā, starp Jaunokru un Vecokru. Vieta ir ļoti jauka: pie ceļa, ezera krastā un starp labiem cilvēkiem. Kad vecākajam dēlam Jānim bija tikai seši gadi, viņa tēvs gāja bojā no ļaundara rokas. Kā tagad noskaidrojās, šī ģimenes traģēdija arī kalpoja par galveno iemeslu tam, kāpēc ar laiku Jānis kļuva par kri-minālizmeklēšanas darbinieku. Sāka kā vienkāršs posteņa sargs, uz-dienējās līdz nodaļas priekšniekam, vadīja Dagdas policijas nodaļu.

Agri zaudējusi vīru, Marija Zdanovska nenodevās grūtsirdībai: ar trim bērniem uz rokām tam vienkārši neatlika laika. Strādāja, muguru neatliekdama, lopkopībā. Bija aktīvs cilvēks, tāpēc vairākkārt tika ievēlēta par vietējās un rajona padomes deputāti. Pašlaik, mūža nogalē, strādīgā zemniece ar dzīvi ir pilnīgi apmierināta. Vecākais dēls ne tikai aprūpē viņu katru dienu, bet arī pārvērta krastmalas viensētu par pasakainu stūrīti: jauna aka pagalmā, ar plastikātu apdarinātas mājas sienas, stikla pakešu logi. Neko neteiksi, Eiropas saliņa Latgalē un, kā es pamanīju, ciemā ar septiņām viensētām Zdanovsku māja ir visskaistākā. Vecmāmiņai nav vaļas nodoties skumjām: viņai ir seši mazbērni, mazmazdēls.

Pabeidzis sarunu ar māmuļu, es pamirkšķināju Jānim: “Gatavo man jautru tēmu!” Viņš saprotoši atbildēja: “Mēs ar tevi nekad neesam runājuši par medībām, 25 gadu laikā viss kas ir bijis, visu nemaz nav iespējams izstāstīt. Man patīk mednieku teiciens: “Nav brīnums aizšaut garām, brīnums ir trāpīt.” Tad nu arī parunāsim par trāpīgiem šāvieniem.”

Sākumā mans sarunbiedrs atzinās, ka ar gadiem sirdij vajadzīgs miers, tāpēc viņš tā arī aizrāvās ar viensētas idilli. Sāka apsaimniekot 20 hektāru zemes, iegādājās īpašumā ezera daļu, kas ir tepat blakus. Kad sākās tā saucamā pārbūve, zvēri stipri cieta pagaidu anarhijas dēļ, taču tagad stirnu, mežacūku un aļņu skaits palielinās, un šis apstāklis ļoti iepriecina vietējos šāvējus. Katrā medību reizē jautri piedzīvojumi, kuru dēļ azartiski vīri barā steidz pie dabas krūts. Nav zināms, kādā noskaņojumā mednieki atgriezīsies mājās: trāpīgs šāviens ir augstākais apbalvojums, bet nepatīkama neveiksme — kauns, no kā tik drīz neatbrīvosies. Draugi asprāši atcerēsies un zobosies gadiem ilgi.

Paklausīsimies Jāni: “Tas bija pirms gadiem desmit. Masts tāds, ka veiksmīgāku nemaz nevar iedomāties: vienā reizē nogāzām astoņus aļņus. Interesanti bija tas, ka septiņiem šautās brūces skaid-ri redzamas, bet astotajam nav ne skrambas, taču beigts. Sākām vilkt uz zoba šāvēju, kurš noguldīja zemē šo alni. Sak, zvēram tik ļoti nepatika tavs izskats, kas tas nobeidzās no infarkta. Versija bija tuva patiesībai. Sadalot kautķermeni, pēkšņi noskaidrojās, ka lode trāpījusi zvēram tieši... anālajā atverē un tā, izgājusi caur iekšām, sasniedza sirdi. Simtprocentīgs infarkts! Draudzīgā kompānija smējās visu dienu, vēderus turēdama, bet šāvējam priecīgi nebija. Kopš tā piedzīvojuma mežā viņam tika dota iesauka “dakteris”. Medniekiem ir ļaunas mēles, viņi neko neaizmirsīs, pat ja būs pagājis divdesmit un trīsdesmit gadu.

Cits interesants gadījums notika pagājušajā sezonā. Masts arī bija izdevīgs: aplencām sešus aļņus. Sākās šaušana, ritēja gluži kā karā, bet kaut kā viss garām. Mums jau kļuva garlaicīgi: kolektīvā neveiksme. Taču pēkšņi no slēpņa iziet Daugavpils mednieks Sergejs, kura numurā nogranda divi šāvieni. Skatāmies un savām acīm nevaram ticēt: viņa galvā uzvarētāja kronis no diviem egļu zariem. Mēs domājām, ka viņš grib izjokot, lai uzlabotu mūsu omu. Bet viņš triumfējoši rāda divus pirkstus. Aizgājām skatīties, patiešām gandrīz blakus guļ divi aļņi, tas gan bija trāpījums! Lielākā laime, par kādu tikai sapņo mednieki. Kas tur ko teikt, veiksme ir laba lieta, tikai bez meistarības un pieredzes grūti ir cerēt uz to. Arī dienas ir dažādas: gan veiksmīgas, gan gluži otrādi.

Trešais piemērs no gandrīz neveiksmīgo jomas. Rudens. Masts. Veiksmīgs: es saskaitīju 28 šāvienus, bet nekāda rezultāta. Tikai viena sīka mežacūka, arī tā brīnumainā kārtā tika nošauta ar diviem renkuļiem rikošetā. No dusmām sevi nodēvējām par “Vorošilova strēlniekiem”, kas mūsu valodā tagad nozīmē neveiksminiekus. Tā arī iesakņojās šis definējums. Medības bez asprātībām, stāstiem un izjokošanas ir gluži kā medījuma cepetis bez sāls. Bet tas, ka reizēm netrāpām, ir labi. Būs vairāk zvēru.”

Aleksejs GONČAROVS