Kāpēc bērns nevēlas iet uz skolu?

Esmu pilnīgi pārliecināta un domāju, ka man piekritīs ikviens, kas kaut nedaudz pārzina bērnu, pusaudžu psiholoģiju, ka nav tādu bērnu, kuriem tas neatstāj paliekošas sekas viņu dvēselēs, kas savukārt ietekmē gan viņu sekmes skolā, gan attiecības kā ar vienaudžiem, tā arī ar vecākiem, pedagogiem un citiem cilvēkiem, gan to, kādas nākotnē būs viņu attiecības ar līdzcilvēkiem. Šiem bērniem zūd interese par skolu, tajā notiekošo un par vērtībām, kuras mēs uzskatām par svarīgām.

Viens no Izglītības sniedzēju svarīgākajiem mērķiem ir sniegt bērniem mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību, kas sevī ietver noteiktas zināšanas un prasmes. Lai šo svarīgo mērķi sasniegtu, nepieciešamas izglītības programmas, skolotāji, kas tās realizē, un skolēni, kuriem to visu mācīt. Diemžēl viss nav tik vienkārši. Lai skolēni varētu mācīties, viņiem ir jāapmeklē skola, bet tas ne vienmēr tā notiek. Klašu audzinātāju, sociālo darbinieku viens no plašākajiem darba laukiem ir darbs ar skolēniem, kuri neattaisnoti kavē mācību stundas, kas ir tā redzamākā problēmas daļa.

Skola, skolotāji, sociālie darbinieki nav atbildīgi par visām negatīvajām tendencēm, kas raksturīgas mūsdienu sabiedrībai — šķirtajām ģimenēm, zemo darba samaksu, jauniešu alkoholismu, narkomāniju, agro grūtniecību, vardarbību ģimenē un citām problēmām. Klašu audzinātāji cenšas izprast un analizēt problēmu loku, kas veicina skolēnu neattaisnotos mācību stundu kavējumus, meklēt šo dažādo problēmu risinājumus un piesaistīt citas institūcijas atbalstam darbā ar skolēniem, kuri neattaisnoti neapmeklē skolu. Vēlos iepazīstināt ar aptaujas datiem. Tika izveidota aptaujas anketa, lai skaidrotu dažādus faktorus, kas ietekmē skolēnu vēlmi dažkārt skolu neapmeklēt. Tika aptaujāti tie skolēni, kuri aptaujas dienā atradās savās skolās, kas nozīmē, ka šajā pētījumā nav apkopots to skolēnu viedoklis, kuri skolas ilgstoši neapmeklē vai jau ir pametuši vispār.

Pētījumā, skaidrojot iemeslus, kāpēc skolēni nevēlas apmeklēt skolu, visbiežāk saņemtās atbildes ir bijušas šādas:

1. Vēlas ilgāk pagulēt.

2. Klasē jūtas atstumts.

3. Skolā ņirgājas. Demokrātiskā vidē skolēns var brīvi izteikt vai neizteikt savas domas, uzskatus, idejas, tajā nav nozīmes ne bērna valodai, reliģiskajai pārliecībai, nav svarīgi ne sociālie, ne ekonomiskie apstākļi. Diemžēl reizēm cilvēki, cīnoties par varu un stāvokli kolektīvā, dara pāri citiem; skolās visā pasaulē bērni iegūst statusu uz citu bērnu rēķina. Mobings ir veids, kā tiek pārkāptas demokrātiskās pamatvērtības, pie tam — par vardarbības un apsmiešanas upuri var kļūt ikviens bērns, ikviens no mums vai mūsu draugiem, tieši tāpēc tas ir tik bīstami, jo mobinga sekas var būt ne tikai fiziski miesas bojājumi un traumas, bet arī psiholoģiskas un emocionālas problēmas, tas var iespaidot bērna uztveri, attīstību un personības veidošanos, bet mēs taču gribam, lai bērni būtu laimīgi, lai visi cilvēki tādi būtu, jo ikviens no mums — nenoliedzami — ir vērtība.

4. Skolā fiziski dara pāri. Ar šiem datiem iepazīstinājuši vecākus, skolas darbinieki kopā ar viņiem varētu strādāt pie šādas situācijas mazināšanas. Diemžēl skola viena pati maz var mainīt sabiedrībā notiekošos procesus. Lielisks palīgs šajā darbā var būt arī paši bērni, kuri pirmie var pamanīt dažādas nepieņemamas agresijas vai vardarbības izpausmes. Dažās valstīs, tajā skaitā arī Vācijā, skolās darbojas skolēnu konfliktu risināšanas komandas, kurās skolēni ir apmācīti sarunām ar saviem vienaudžiem, lai risinātu to konfliktus un palīdzētu krīzes situācijās, bet sarežģītākās situācijās vērstos pie citiem speciālistiem.

5. Nav nepieciešamo mācību līdzekļu.

6. Nepatīk mācīties. Vienmēr šāds iemesls bijis svarīgs, lai nevēlētos apmeklēt skolu.

7. Konflikts ar skolotājiem.

8. Nav piemērota apģērba.

9. Nav izmācījušies.

10. Ir citas, interesantākas nodarbes.

11. Ir problēmas mājās.

M. Balsons ir teicis, ka bērni nevar mainīt to, kas viņi ir, vai to, kā viņi attīstījušies par tādiem, kādi viņi ir, tāpat arī izjūtas par to. Taču viņi var mainīt savus mērķus un nolūkus, jo tie ietiecas nākotnē. Tāpēc vecāki ir pirmie, kas veido sava bērna cilvēciskās īpašības (disciplīnu, izpalīdzību, jūtu saprašanu un izpaušanu, spēju satikt ar citiem, uzmanību, laipnību, čaklumu, pienākuma apziņu).

Šādu pētījumu mēs atkārtosim arī šajā mācību gadā, aptverot plašāku respondentu skaitu skolās un meklējot risinājumus situācijas uzlabošanai.

Marija MICĶEVIČA, Krāslavas rajona IP bērnu tiesību aizsardzības speciāliste