Otrais dēls

Ar Nikolaju es tikos pirmo reizi, un viņš man uzreiz iepatikās: mierīgs, nosvērts, pārliecināts par sevi. Bet ar Zoju es iepazinos pirms gadiem trim. Toreiz jauktā ģimene piedalījās radiokonkursā “Saticība ģimenē, saskaņa valstī”. Jāsaka, ka sekmīgi: no 72 pretendentiem Šķeltovas konkursanti ne tikai iekļuva finālā, bet arī ierindojās trešajā vietā.

... Pirms divdesmit gadiem viņi iepazinās Višķu sovhoztehnikumā. Divu mēnešu pietika, lai pieņemtu atbildīgo lēmumu. Kuplu kāzu nebija: tieši tajā laikā gāja bojā Zojas brālis. Jauno pāri Šķeltovas ciema padomē sareģistrēja neviens cits kā Andris Badūns. Viegla izrādījās priekšsēdētāja roka. Kad abi diplomētie agronomi palika bez kolhoza amatiem, tad neapjuka, bet uzreiz sāka attīstīt savu saimniecību. Māju, kuru dzīvesbiedri Taraseviči saņēma kā jaunie speciālisti, privatizēja, iegādājās zemi. Nikolajs man paskaidroja, ka teicama patstāvīgās dzīves skola viņam bija dzimtajā Brestas apgabalā. Oļšanu sādža, kur viņš dzimis, izsenis bija slavena kā gurķu audzēšanas novads.

Viņa tēvs, kurš bija prasmīgs celtnieks, it kā zinādams, nodeva dēlam mantojumā visus šīs vienmēr pieprasītās meistarības noslēpumus. Tas arī tagad ļoti palīdz ģimenei, kura pēc mūsdienu mērauklām tiek uzskatīta par daudzbērnu. Sākumā Taraseviču jaunsaimniecība pievērsās gaļas lopkopībai, tad krasi mainīja kursu un sāka audzēt dārzeņus. Toreiz Nikolajam, lūk, arī noderēja gurķu audzētāja pieredze, kas tika iegūta jaunībā. Sakņudārzs zem plēves no trim āriem palielinājās līdz deviņiem. Viņi uzkrāja pieredzi arī sīpolu audzēšanā. Ienākumu stabilitāte kļuva acīmredzama. Daugavpils tirgus ir nepiepildāms. Tiesa, Zoja un Nikolajs paši nestāvēja aiz letes, viņus vairāk apmierināja komersanti starpnieki. Bērni mājās pastāvīgi prasīja vecāku uzmanību.

Beidzoties gurķu sezonai, Nikolajs parasti dodas peļņā kā celtnieks. Pašlaik plaša profila meistaru darbs ir ļoti pieprasīts un alga ir tīri pieklājīga. Ģimenes budžeta slodze pastāvīgi aug, taču Taraseviči ir spītnieki un cenšas iztikt bez kredītiem.

Nokļuvis pazīstamajā sētā, es pamanīju izmaiņas: divu desmitu soļu attālumā no lieveņa parādījies liels dīķis. Saim-nieki ir ļoti apmierināti: atrisināta gurķu laistīšanas problēma siltumnīcās, būs savas zivis un peldētava pagalmā — papildu komforts. Agrāk visa ģimene devās uz ezera krastu, no kurienes sākas Taraseviču zeme, tagad ūdens spogulis logu priekšā. Gribas dzīvot ērti, skaisti un pārticībā.

Ar mantiniekiem Nikolajam un Zojai ir laimējies. Dēls Aleksandrs aizgāja vecāku pēdās: pašlaik viņš beidz mācības Višķos. Nākamajam lauku mehāniķim bija sapnis iegādāties personīgo automobili, un vecāki atbalstīja tik azartisku mērķi. Vasaras praksē stiprā zemnieku saimniecībā Aglonas pusē Saša labi nopelnīja, tēvs un māte pielika nepieciešamo summu, tagad ģimenei ir divi automobiļi “Ford”. Aleksandra māsa Aļesja par prieku sev un vecākiem sekmīgi mācās Daugavpils mākslas skolā.

Viss būtu labi, tikai bērni izauga un Taraseviči noskuma: māja bez bērnu balsīm ir gluži kā bārene, bet mazbērnus nāksies gaidīt ilgi. Tā Zojai un Nikolajam dzima ideja kļūt par aizbildņiem. Pašlaik vecāku sirdis pilda prieks. Piecos gados ar neatlaidīgām pūlēm mazo Artūru izdevās izaudzināt par kārtīgu dēlu, par kuru abi nebeidz priecāties. Uz tik cildenu rīcību Tarasevičus pamudināja kristīgie nodomi. Abi ir ļoti dievbijīgi cilvēki un nopietni domā par laulāšanos Svētā Nikolaja baznīcā, kur Zoja ievēlēta par pareizticīgo draudzes vecāko.

Dzīvesbiedri Taraseviči ir sabiedriski cilvēki, viņiem ir uzticami draugi. Tāpat kā vaļasprieki. Zojai ļoti patīk gatavot, it sevišķi ciemiņiem. Vislielākie ģimenes svētki ir 31. janvāris, ģimenes dzimšanas diena. Nikolajam ir divi vaļasprieki — klūgu pīšana, ko viņš iemācījās vecāku mājās, un makšķerēšana, vīru izplatītā “slimība” zilo ezeru novadā, kas baltkrievam kļuva par otro dzimteni.

Sirsnīgās sarunas beigās pēkšņi noskaidrojās, ka Zoja meklēja tikšanos ar mani viena mērķa dēļ: izteikt publisku pateicību labiem cilvēkiem, starp kuriem Tarasevičiem laimējies dzīvot, un pirmām kārtām Andrim Badūnam, kurš tik veiksmīgi viņus salaulāja un pastāvīgi palīdzēja ar vārdiem un darbiem. Ģimenes un baznīcas lietās.

Atvadoties es ieminējos par čigānu dziesmām, kuras, neslēpšu, man patīk. Te Zoja man lika nedaudz vilties: “Dziedu ar prieku, taču mana vājība ir sirsnīgās krievu melodijas no Nadeždas Kadiševas repertuāra...”

Aleksejs GONČAROVS