N. Kovaļevskis: “Strādājām, dzīvojām un priecājāmies...”

Nikolaja bērnība nebija viegla, jau no septiņu gadu vecuma viņš gāja palīgā tēvam un mātei. Ko tur bērnība — visa dzīve pagāja, smagi strādājot!

“Tēvam bija pieci hektāri zemes, bet gribējās turēt vairāk govju, jo bijām liela ģimene,” stāsta Nikolajs. “Tēvs nolīga patālāk esošās meža platības, kurp man kopā ar jaunāko brāli nācās dzīt govis ganībās. Pēc pāris gadiem jau gāju pēc zirga — man lika ecēt. Tā kā tēvs bija kalējs, man nācās palīdzēt viņam arī smēdē. Laika izklaidēm praktiski nepalika. Strādāju no agra rīta, kad gaismiņa vēl tikko aust, līdz vēlai naktij. Ja kādreiz izdevās izrauties uz stundiņu nopeldēties upē, tie bija lieli svētki, bezmaz kā Dieva dāvana.”

Uz to brīdi, kad 1940. gadā Latviju okupēja PSRS un valstī iesoļoja sveši karavīri, Nikolajs bija pabeidzis četras klases. Vēl izdevās pabeigt piekto klasi, bet turpmāk ar izglītības iegūšanu viņam īsti nevedās. 1941. gadā Latvijā ienāca vācieši.

“Vietējo skolu vācieši slēdza, lai turpinātu mācības sestajā klasē, nācās doties uz Indru, bet tēvs sacīja, ka man tas nebūs pa spēkam un lika nākt palīgā strādāt smēdē,” atceras Nikolajs. “Tā man ir tikai piecu klašu izglītība. Brāli pievāca vācieši dienēt savā armijā, kur viņš pēc gada krita. 1944. gadā atgriezās padomju vara. Pateicoties tēva paziņam Daugavpilī, mani paņēma dzelzceļa darbinieku kursos. Mēnesi pamācīja un sūtīja darbā. Vēl turpinājās karš, bet mēs jau pilnībā strādājām. Es apkalpoju vagonus. Tolaik vilcieniem bieži dega bukses, stacijā tās vajadzēja labot. Vīri jaunajiem iedod 38 kg smago domkratu un esi labs — stiep to viņiem pakaļ. Kad karš beidzās, mani atkal nosūtīja uz kursiem un pēdējā laikā pirms iesaukuma armijā strādāju par vilciena vagonu meistaru. Brauciena laikā sekoju vilciena tehniskajam stāvoklim un stacijā veicu nepieciešamos remontdarbus. Dzīvoju tolaik Daugavpilī.

Bet 1951. gada 3. jūnijā mana vecuma vīriešus iesauca armijā — nācās dienēt 3,5 gadus. Tos, kuriem bija septiņu klašu izglītība, nosūtīja uz tanku skolu, kam mazāk — uz armijas autoskolu mācīties par šoferiem. Apguvu vairākus automobiļus, pēc apmācībām mani norīkoja uz daļu, kur dienests ritēja normāli, nevaru sūdzēties.”

Pēc dienesta Nikolajs aizbrauca uz Daugavpili, pierakstījās. Gribēja atgriezties vecajā darbā, bet nekas neiznāca. “Šīs specialitātes vairs nebūs, tiks likvidēta,” viņam paziņoja.

Nekas cits neatlika, kā atgriezties dzimtajās mājās. Tieši tobrīd tēvs būvēja jaunu māju, jo vecajā bija iespēris zibens un tā nodega līdz pamatiem. Jaunbūves jumta viena puse jau bija nosegta, Nikolajs, atnācis no armijas, palīdzēja apjumt otro pusi. Kādu dienu atbrauca kolhoza “Čapajevs” priekšsēdētājs un piedāvāja Nikolajam strādāt par šoferi. Viņš piekrita. Drīz Krāslavā saņēma jauniņu GAZ-51 ar koka kabīni. Šofera arods nebija no vieglajiem. Ar mašīnu uz Nauļāniem piebraukt nevarēja, jo nebija ceļa. Uz Indru nedēļas sākumā aizveda ar traktoru, turpmāk visu nedēļu bija jādzīvo tur. Katra nākamā diena līdzīga iepriekšējai: uz Krāslavu pēc kombinētās lopbarības kravas un atpakaļ uz Indru, kur to izkrauj.

Laiks ritēja, darba apstākļi uzlabojās. No GAZ-51 mans sarunbiedrs pārsēdās uz GAZ-53, šo mašīnu kolhozs izdomāja pārtaisīt par autobusu, un Nikolajs uz desmit gadiem kļuva par autobusa šoferi. Pēdējos darba mūža gadus viņš atkal sēdās pie parastās GAZ-53 automašīnas stūres, nostrādāja līdz pat pašam kolhoza sabrukumam. Droši vien būtu strādājis vēl ilgāk, jo četrus pēdējos gadus viņš jau bija pensionārs.

Nikolaja apzinīgumu īpaši augstu novērtēja pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne, kura man sacīja: “Šis ir cilvēks, kuram visu varēja uzticēt, nekad nepievīla. Cilvēks ar lielo burtu! Viņam nekas netraucēja godprātīgi pildīt savu darbu.”

Savu ģimeni Nikolajs dibināja salīdzinoši vēlu, pēc 30 gadu sasniegšanas. Bet jau nākamajā gadā netālu no Nauļānu ezera uzbūvēja ģimenes māju 7x10 metri. Tagad tas nav nekas īpašs, bet tiem laikiem māja bija liela. Tēvs viņam bija sataisījis dažādas mēbeles — būdams kalējs, viņš prata arī dažus citus amatus.

Ar savu izredzēto Nikolajs apprecējās 1959. gadā 8. februārī pēc četrus gadus ilgušas draudzības. Viņa strādāja ciema padomē, abi dzīvoja vienā apvidū. Precējās ciema padomē, pēc tam paklusām salaulājās. Kovaļevski laida pasaulē tikai vienu bērnu. Kovaļevsku meita Ināra izgāja par sievu pie Vjačeslava, viņiem ir divas meitas: Tatjana un Oksana. Abas precējušās, Tatjanai piedzimusi Ksenija — Kovaļevsku mazmazmeitai ir trīs ar pusi gadiņi.

“Gribējām kļūt bagāti,” smejas jubilārs. Tālāk nopietni: “Ar vienu bērnu rūpju mazāk, bet tagad nožēloju. Arī meita saka, ka vienai dzīvē (bez brāļiem vai māsām) reizēm ļoti, ļoti grūti. Es viņai piekrītu. Būtu divi bērni — pavisam cita lieta. Tas, ka nebija vairāk bērnu, ir vienīgais, ko savā dzīvē nožēloju, neko citu. Jā, strādāt bija smagi, bet strādājām, dzīvojām un priecājāmies. Skaisti gadi nodzīvoti, tolaik ar katru gadu dzīve tikai uzlabojās.”

Tieši pensijas gadus Nikolajs uzskata par pašiem labākajiem mūžā — tagad var no sirds atpūsties, bet strādāt, kad grib un cik grib. Pavisam bez darba jubilārs nevar. Viņam ir nedaudz zemes, kādi 7,5 hektāri, bet nelielajai piemājas saimniecībai pilnīgi gana. Kūtī ir govs, tele, zirgs, ar kuru pats ziemā dodas uz mežu pēc malkas.

Juris ROGA