Dari ar mīlestību!

Silvija“Paldies par balvu!” Silvija ir ļoti sirsnīga. “Patiesi brīnums, jo pa visiem šiem gadiem, kopš pasūtu rajona laikrakstu, vinnēt sanāca pirmo reizi. Parasti cenšos abonēt uz gadu, bet ne katru reizi tā sanāk. Gada beigās gribas pataupīt naudu, lai sevi ar kaut ko iepriecinātu, jo esmu Ziemassvētku bērns. Bērni ciemos atbrauc, arī viņiem vajag dāvanas sarūpēt. Ir arī citi tēriņi, gada beigās tie lielākie izdevumi arī sanāk. Bet ar avīzes saturu esmu apmierināta, jo rakstāt par pazīstamiem cilvēkiem, par notikumiem vidē, kas man tuva. Rajonā nostrādāju jau 36 gadus, ja es kādu nepazīstu, tad mani daudzi pazīst. “Ezerzemi” kārtīgi iešuju, varu parādīt visus pēdējo trīs gadu numurus noteikti, ja ne vēl senākus.”

Silvijas dzimtā puse ir Šķaunes pagasta Tīmaņi. Šodien viņa ar vīru dzīvo Dagdas pagasta Ozoliņos personīgajā mājā. Savulaik absolvējusi Rīgas 4. medicīnas skolu, kur ieguva medicīnas māsas kvalifikāciju un atgriezās Latgalē. Precējusies. Dzīvesbiedrs Ēriks ir apguvis mežsarga specialitāti, bet šobrīd — remontstrādnieks. Savulaik ģimene nevarēja atļauties mainīt dzīvesvietu, tāpēc darbs profesijā bija jāpamet. Ģimenē ir trīs bērni, jau pieauguši. Vecākā meita Inese strādā Jūrmalā par kadru inspektori viesnīcā “Jūrmala”, vidējā — Līga — ir zobu protēziste Rīgā, bet dēls Pē-teris arī strādā galvaspilsētā — celtniecībā. Bērnu izvēle mātei ir loģiska un pašsaprotama lieta: “Ko viņi te darītu? Vai Dagdā, rajonā atrastu darbu? Nav pie mums darba...”

Dagdas slimnīcas bērnu nodaļā Silvija nostrādāja 26 gadus, kādu laiku pastrādāja arī ginekoloģijā. Dzīve iegriezās tā, ka radās nesaskaņas ar vadību un Silvija labprātīgi aizgāja no slim-nīcas. Vienu gadu strādāja arodskolā par apkopēju. Cilvēki brīnījās, kad viņa aizgāja no slimnīcas un sāka strādāt par apkopēju. Sakarsušos prātus Silvija nomierināja vienkāršiem vārdiem: “Es sacīju, ka man vienalga, jo visi darbi labi. Uzskatu, ka nav tik svarīgi, kādu darbu dari, tikai dari to ar mīlestību!”

Mīlestība ir tā, kas ļoti nepieciešama darbā ar bērniem. Par medmāsu vidusskolā Silvija nostrādājusi jau četrus gadus.

Mediķa darbam izglītības iestādē ir sava specifika, kas atšķiras no darba medicīnas iestādē. Ne velti skolu māsām nepieciešams apmeklēt tieši viņām paredzētus kvalifikācijas celšanas kursus, seminārus, ik pēc pieciem gadiem kārtot eksāmenu un saņemt sertifikātu. Bet ne tikai bērni un jaunieši ir skolu māsu redzeslokā, viņām nākas sniegt palīdzību arī pedagogiem un pārējam mācību iestādes personālam. Ir grūti atbildēt uz jautājumu, vieglāk strādāt slimnīcā vai skolā? Silvija stāsta, ka savulaik slimnīcā naktis nav gulējusi, bet tagad tādu darba ritmu būtu grūti izturēt — gadi tomēr paņem savu. Skolā viņai izveidojies labs kontakts ar bērniem, pedagogiem un darbiniekiem.

Silvija: “Man ļoti patika Latvijas Sarkanā Krusta republikāniskās skolēnu pirmās palīdzības sniegšanas sacensības Daugavpilī, kurās piedalījās arī mūsu skolas komanda. Protams, esam sīki, salīdzinot ar Eiropas sacensību dalībniekiem. Nav jau mūsu rīcībā arī tik daudz finansiālu iespēju, lai sasniegtu augstus rezultātus, tomēr, gatavojoties sacensībām un startējot tajās, bērni apguva jaunas un ļoti vajadzīgas iemaņas. Ir patīkami, ka savā darbā varu sajust arī pašvaldības atbalstu — rūpes par skolu, bērniem un saviem speciālistiem. Tagad gatavojamies sertificēt skolas medmāsas kabinetu, šogad to noteikti izdarīsim.”

Painteresējos, kā skolas māsa kopumā vērtē bērnu veselības stāvokli. Izrādās, ka priekšplānā izvirzās bērnu redzes problēmas. Pārāk daudz laika skolēni pavada pie datora, un tas atstāj negatīvu ietekmi uz veselību.

“Manuprāt, tā ir audzēkņu pašu bezatbildība,” pārliecināta Silvija. Mēģinu izglītot, saku, tā jūs drīz pie brillēm tiksiet, taču nedzird. Ir jauni un uzskata, ka nekādu padomu nevajag. Nedomā, kas viņus sagaida nākotnē.”

Juris ROGA