Ir tikai cerība...

— Es kategoriski nepiekrītu viedoklim, ka pašvaldības jēga zūd, ja pagastā nav skolas. Lai gan pirmajā brīdī tā varbūt arī šķiet — ja pašvaldība nav spējusi nosargāt skolu, tai it kā vairs nav perspektīvas. Bet pēc būtības pagasta pašvaldībai ir vēl daudz citu funkciju, kuras ir obligāti jānodrošina. Skola ir tikai viena no iestādēm pašvaldības pārziņā. Pašvaldība nodrošina skolas materiāli tehnisko bāzi, bet citas lietas, piemēram, skolotāju atalgojums, ir valsts ziņā.

— Tad kāpēc pašvaldības tik cieši turas pie savas skolas, ka pat maksā no sava budžeta, lai uzturētu nepilnās klases?

— Patiesi, katra pašvaldība cenšas, lai skola tās teritorijā būtu un cīnās par to līdz pēdējam. Jo ir tā vieta, kas iezīmē nākotnes perspektīvu — lūk, tur mums aug un skolojas jaunā maiņa. Katra sabiedrība, lai cik noslēgta vai atklāta tā bijusi vai ir, vienmēr centusies likt uzsvaru uz to, ka domā par savu nākotni, par saviem bērniem.

Tā kā Latvijā vecākiem dota iespēja savus bērnus sūtīt jebkurā skolā, kuru viņi uzskata par pieejamāku, labāku, kvalitatīvāku, tad, no šī viedokļa skatoties, nevar teikt, ka skola simtprocentīgi identificējama ar konkrēto pašvaldību kā tās teritoriālu struktūru, jo bērni, vadoties no vecāku vēlmēm, varētu būt daudzu citu pašvaldību skolu audzēkņi. Tāpēc es negribu piekrist tam, ka skolas esamība vai neesamība it kā norāda uz pašvaldības dzīvotspēju vai nedzīvotspēju.

— Ko jūs varētu sacīt konkrēti par Kalniešu pagasta pamatskolas nākotni? Dzimstības rādītāji pagastā it kā nav paši sliktākie starp rajona pagastiem, taču tāli no vēlamā.

— Skolu uzturēsim, cik tas būs mūsu spēkos. Vairāku pēdējo gadu laikā esam centušies maksimāli uzlabot savas skolas materiāli tehnisko bāzi, ieguldot diezgan prāvus līdzekļus. Piemēram, savesta kārtībā apkures sistēma un augšstāvā nomainīti vecie izpuvušie koka logi pret mūsdienīgiem stikla pakešu logiem, kas kopumā krietni uzlaboja mikroklimatu telpās un arī bērnu drošību — agrāk bija jābaidās, ka tik kāds stikls neizslīd no izpuvušā rāmja un neuzkrīt bērnam uz galvas. Pašvaldība ieguldīja līdzekļus dabas zinātņu kabineta sakārtošanai, skolas remontam, esam no-asfaltējuši nelielu ceļa posmu līdz skolai, lai būtu ērtāka piekļūšana mācību iestādei gan pedagogiem, gan bērniem un viņu vecākiem. Skolas labā darām daudz, visus sīkos darbiņus pat grūti uzskaitīt.

Kas attiecas par bērnu dzimstību un skolēnu skaitu, tad gan mani, gan skolas kolektīvu šie dati ļoti uztrauc, bet es neredzu pašvaldības rīcībā kādas ekstraordināras sviras, kas pēkšņi varētu atrisināt šo problēmu. Tā ir gadiem veidojusies tendence, kas, cerams, ir sasniegusi zemāko punktu un vairs neslīdēs lejup. Skatoties kopumā uz palēnām augošo dzīves līmeni un ekonomisko situāciju, varbūt pat var cerēt uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos. Latvijā tomēr ir straujš iekšzemes kopprodukta pieaugums, valdība domā arī par skolotāju algām, kuras katru gadu paaugstina. Izglītības sistēma tomēr nav pamesta novārtā, ir Latvijā sfēras, kurās daudz smagāka situācija, ir jomas, kurās daudzus gadus nepietiekami strādāts.

— Kas ir jādara, lai vecāki izvēlas sava pagasta skolu?

— Lai bērnu nepaliek mazāk, jāgādā par skolas materiāli tehniskās bāzes paaugstināšanu un kadru kvalifikāciju, kas gan lielākoties ir izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā esošā svira. Bet tas varētu pievilināt bērnus no apkārtējām pašvaldībām, jo ir brīva konkurence. Mēs nevaram piespiest vecākus bērnu vest uz konkrēto skolu. Vecāki var izvēlēties, manuprāt, tas ir ļoti labi, lai gan vājām skolām tas sagādā galvassāpes. Nav ko slēpt, pašvaldības savā starpā sacenšas, kurai ir labāka skola, kurā strādā labāki speciālisti, kurā kvalitatīvāk nodrošināta bērnu pārvadāšana un ir padomāts par citām vajadzībām.

— Daudzi lielpilsētās dzīvojošie bērni vasaras brīvdienas pavada laukos pie saviem vecvecākiem, kur mazajam pilsētniekam ir daudz interesantu atklājumu, jauni iespaidi. Arī bērnu vecāki priecīgi, jo jūtas droši, ka bērns būs pasargāts no lielpilsētu sērgas — nonākšanas apšaubāmā kompānijā, spēļu automātiem, datorsaloniem, narkotikām utt. Vai šis nevarētu būt labs stimuls, ja lauku pašvaldība aicinātu šādu bērnu vecākus laist savas atvases lauku skolā, vismaz jaunākajās klasēs? Drošā vide saglabātos visā mācību laikā, turklāt mazajās skolās, kur nelielas klases, pedagogi spējīgi veltīt vairāk uzmanības individuāli katram audzēknim. Vārdu sakot, ieguvumu netrūkst.

— Taisnība, bērni brauc vasarā pie vecvecākiem, bet ģimenei ir jādzīvo kopā. Ja vecāki dzīvo Rīgā vai citā pilsētā, vai tad viņi gribēs gadu dzīvot bez sava bērna? Protams, uzskaitītie ieguvumi ir viens no vilinošiem faktoriem. Lauku vide patiesi nav tik lielām negācijām ietekmēta, kā lielpilsētas vide. Bet tas nav risinājums. Es nudien neticu, ka tādā veidā mēs varētu būtiski papildināt lauku skolas ar bērniem.

— Tomēr kaut kas ir jādara, jo pretējā gadījumā laukos drīz vispār nepaliks tautas.

— Pat nevaru iedomāties, kā pagasta pašvaldība varētu panākt būtisku dzimstības pieaugumu, ieinteresēt cilvēkus dzīvot laukos. To var, tikai paaugstinot bērnu dzimšanas pabalstus, kas nav pašvaldības kompetencē, kā arī paaugstinot laukos dzīvojošo cilvēku materiālo labklājību, ko pašvaldība būtībā arī nevar ietekmēt, varbūt tikai nedaudz. Ir nepieciešams uzlabot infrastruktūras kvalitāti — sakārtot ceļus, ūdenssaimniecību, nodrošināt elektroenerģijas kvalitatīvu piegādi, sakarus — vārdu sakot, visu to, kas nodrošina iedzīvotāju dzīves kvalitāti, turklāt tas daudzmaz vienādā līmenī jānodrošina visā Latvijas teritorijā, tad var cerēt, ka iedzīvotāji masveidīgi nepametīs laukus. Jārunā arī par nacionālā radio un televīzijas raidījumu skatīšanās iespējām pierobežā. Uztveršanas iespējas šajā pusē gauži bēdīgas, kas rada lielas problēmas. Daudzi iedzīvotāji, kuri šaipusē skatās Baltkrievijas un Krievijas programmas, jo Latvijas TV grūti uztverama, īsti neorientējas mūsu valsts sabiedriski politiskajā situācijā. Viņiem šī vide ir sveša, viņi faktiski dzīvo duālā pasaulē: fiziski atrodas Latvijā, bet vairāk un labāk izprot Krievijas un Baltkrievijas sabiedriski politisko dzīvi nekā to, kas ir pašu valstī. Viņi labāk orientējas svešas valsts likumdošanā nekā Latvijas. Īsti pareizi tas nav, bet par to ne reizi ir runāts Saeimas un valdības līmenī. Atliek tikai cerēt, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi.

— Paliksim pie šis cerības!

Juris ROGA