Sirsnīga tikšanās

Ar Elvīru Sevostjanovu mēs tikāmies kā veci paziņas. Ilgajos gados mani un bērnudārza audzinātājas, kura nostrādājusi vienā vietā 38 gadus, ceļi krustojušies vairākkārt. Rajonā palicis pavisam maz pirmsskolas iestāžu, bet Andzeļos bērnudārzs saglabājies. Ja te nestrādātu tādi savam darbam tik uzticami cilvēki kā Veronika Vērdiņa un Elvīra Sevostjanova, tad nav zināms, kādas būtu tā saucamās reformēšanas iznākums. Ārdīt un postīt ir vieglāk nekā saglabāt un radīt.

Balvu, ekskluzīvo rajona padomes kalendāru, kuru nekur nenopirksi, Elvīra saņēma ar prieku. Uzreiz atzinās, ka pirms pāris gadiem mūsu loterijā jau laimējusi lietussargu, bet jaunībā — futbola bumbu. Ko lai saka, pilnīgi pamatoti var cerēt, ka pēc mazām veiksmēm sekos arī lielāks laimests. Cerība ir optimistu (pie tiem sevi pieskaita “Ezerzemes” lasītāja) dzīves pavadone. Tikai Elvīra nav no tiem cilvēkiem, kuri paļaujas uz veiksmi vien. Viņas dzīves ceļš bijis sarežģīts.

Elvīra dzimusi Grāveru pusē. Pēc medicīnas skolas beigšanas viņa saņēma norīkojumu darbā uz Andzeļiem, kur apstākļi lika pārkvalificēties par audzinātāju. Šim nolūkam nācās papildus mācīties kursos. Pareizi saka: mūžu dzīvo, mūžu mācies: jau bija pāri piecdesmit gadiem, kad Elvīra kļuva par Daugavpils universitātes neklātienes studenti un saņēma bakalaura grādu.

Te, gleznainā Ežezera krastā, jaunā Elvīra satika savu nākamo vīru. Pirms 16 gadiem palika atraitnes kārtā, bet nekļuva vientuļa. Šajā pašā ciematā vecākais dēls Viktors uzsācis nelielu ģimenes biznesu. Viņa brālis Genādijs, tāpat kā vairākums Latgales jauniešu, izvēlējās citu ceļu: kopā ar ģimeni dzīvo Rīgā, bet nu jau trīs gadus spiests strādāt Anglijā. Kas tā par dzimteni, kura izkaisīja savus bērnus pa visu plašo pasauli?

Dēli neaizmirst māti, mazbērni, protams, arī, tāpēc Elvīrai sirds ir mierīga. Andzeļi jau sen kļuva par viņas otro dzimteni. Viņa ir atklāts, sabiedrisks cilvēks, taču vistuvākā draudzene viena. Tā ir krāslaviete Ļubova Meirāne, ar kuru kopā bērnudārzā nostrādāti divpadsmit neaizmirstami gadi. “Tiekamies regulāri, sazvanāmies, draudzējas pat mūsu bērni,” stāsta Elvīra. Iemīļotais darbs ir svarīgs laimes saliktenis.

Pirmsskolas vecums ir ļoti interesants, taču audzinātājas sirdī iezagušās bažas: vai bērnudārzs izdzīvos? Pašlaik Elvīras grupu apmeklē divpadsmit bērnu, bet sagatavošanas grupā ir vēl mazāk — desmit. Pagājušajā gadā pagastā piedzima tikai četri bērni, aizpagājušajā — trīs. Kas notiek ar Latgali?

Elvīra atceras to zelta laiku, kad lauku bērnudārzu apmeklēja 40 bērni. Vasarā, tāpat kā visi citi, mūsu laikraksta pastāvīgā lasītāja kopj sakņudārzu, nelielo saimniecību. Garos ziemas vakarus īsina mājās: “Patīk pēc visiem mājas darbiem ērtāk iekārtoties uz dīvāna ar adāmadatām rokās. Adīt zeķes mani iemācīja vēl skolā, noderēja arī māmiņas mācītais, bet Andzeļu bērnudārza auklīte Emīlija Platace palīdzēja apgūt sarežģītākus adījumus: ziemas cepurītes, jaciņas, svīterus.”

Es painteresējos par personīgo transportu. Elvīra ar smaidu atbildēja: “Visu mūžu braucu ar divriteni. Tas ir labākais transports laukos!”

Kad pienāca laiks fotografēties, bērni tik draudzīgi apstāja savu otro māmiņu, ka man nācās ieviest vajadzīgo kārtību. Bērnudārzu ezera krastā es atstāju pacilātā noskaņā: sirsnīgi cilvēki allaž izstaro labestības siltumu.

Aleksejs GONČAROVS