Zemnieku pēcteči

Zenons Nartišs ciemiņus no redakcijas gaidīja. Saņemot slavenās firmas “Philips” gludekli, viņš atklāja ģimenes noslēpumu: “Mēs ar Veroniku nolēmām sagatavot dāvanu meitai, kurai ir četri bērni. Lielā ģimenē gludeklis ir vajadzīgāks.”

Izmantojot gadījumu, vērtīgās balvas īpašnieks paslavēja savus čaklos mazbērnus, kuri palīdz vecākiem, kā arī vecvecākiem. Zenons Nartišs — bijušais kolhoza un sovhoza mehanizators ar 35 gadu stāžu. Arī viņa dzīvesbiedrei slimības atgādina par smago darbu fermās. Veronika strādāja gan par slaucēju, gan par cūkkopi. Visus labākos gadus un spēkus dzīvesbiedri Nartiši atdeva sabiedriskajai ražošanai, tāpēc arī sirds sāp par to, ka pensija uz abiem ir tikai 170 latu. Cenas nemitīgi kāpj, ievērojama daļa ģimenes budžeta tiek izlietota medikamentiem. Zenons pateicās pagasta vadītājai Melānijai Rudavinai, kura atnesa pensionāriem uz mājām 50 latus pirms tam, kad saimniece devās uz Rīgu, kur viņai bija jātaisa operācija. Tāda uzmanība neaizmirstas. Pagasts piešķir līdzekļus pensionāriem arī medikamentu iegādei, daudziem tā ir pēdējā iespēja pagarināt dzīvi. Zemnieka mūžs nekad nav bijis viegls.

Taču par savu dzīvi mans sarunbiedrs īpaši nesūdzējās. Māja atrodas pie paša ceļa, tepat blakus autobusu pietura. Arī meita ar ģimeni dzīvo līdzās, tā ka Nartiši nav vieni. Taču vecajam zemniekam sāp sirds par laukiem, kas izmirst acu priekšā. Tas ir slikti, ka jaunatne dodas projām un acīmredzot uz visiem laikiem. Zeme bez arāja ir gluži kā māja bez saimnieka. Saprotot, kādas bēdas var piemeklēt Latgali, vectēvs jau pierunāja mazdēlu Andri neatstāt mantojamo zemi un solījās pārreģistrēt savu saimniecību uz viņa vārda. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašam spēka vairs nav, turklāt arī viņš pārcietis operāciju.

Sarunā mēs atcerējāmies arī privatizāciju. Toreiz Nartiši par pajām dabūja zirgu, tiesa, vienu uz septiņiem saimniekiem. Pārējās pajas viņi ieguldīja vietējā kooperatīvā “Draudzība”, ar ko ir ļoti apmierināti: zemes apstrāde izmaksā lētāk. Bez savas saimniecības laukos neiztikt.

Ātri aizrit gadi... Viss labākais palicis atmiņās. Bija laiks, kad Latgales kombainieris vāca ražu Kazahijā. Tiesa, ne jau tādu rekordražu, par kādu rakstīja padomju laiku avīzes. Labība ir labība, to neatstāja nenovāktu neskarto zemju druvās pat 1957. gada sausajā vasarā. Arī Andrupenes tīrumos allaž bija kārtība, un atmiņas par sovhoza gadiem manam sarunbiedram ir visdārgākās. Redakcijas balva atradusi pareizo adresi.

Aleksejs GONČAROVS