Kad nekādu slavu nevajag...

Bet kā par brīnumu saruna raisījās. Turklāt, jau pēc dažām minūtēm atklājās, ka Mežiņas kundze patiesībā ir pavērusi iespēju atgriezties pie sen aizmirstas tēmas — pie komunistiskā režīma represiju upuru dzīvesstāstiem.

Adeles dzimtene ir Asūnes pagasta Spīļukalns. Viņa augusi lielā ģimenē — vecākiem bija seši bērni. 1949. gadā Adeli un viņas vecāko brāli arestēja. Rīgā viņus izšķīra pavisam. Galu galā brālis nonāca Vorkutā, kur arī nomira, bet Adeli kopā ar tūkstošiem citu izsūtīto nosūtīja uz Kazahstānas stepēm.

Deviņpadsmitgadīgo jaunieti dzīves pašā plaukumā izsūtīja ne par ko. Cilvēku, kurš viņu nodeva, Adele bija redzējusi tikai divas reizes mūžā un tad ne savās mājās. Pēc tam dzirdējusi, ka viņš viens pats nodevis 120 cilvēku, faktiski aprunājis. Jaunietei inkriminēja baisu pantu — dzimtenes nodevība, dalība pretvalstiskā organizācijā. Nebija nekādas tiesas, nekā. Izsauca cilvēkus no kameras koridorā un pateica: “Tev — desmit, tev — 25 utt.” Adelei iedeva desmit gadus.

“Tas bija smagākais laiks manā mūžā,” atceras pensionāre. “Tur nekā nebija, vienīgi tukša stepe plētās visapkārt. Paši cēlām barakas, kurās pēc tam dzīvojām. Izsūtīto bija tūkstošiem, bija vairāki lēģeri, tostarp arī vīriešu. Nometne bija milzīga, vienā zonā bija pat katordznieki, viņi gāja strādāt, ķēdēs saslēgti. Mūsu lēģerī bija sešas sieviešu barakas. Patiesībā visi strādājām vienādi smagi, tikai atsevišķi sievietes un vīrieši. Mēs gatavojām celtniecības materiālu — cirtām, stiepām un krāvām kaudzē akmeņus. Dziļākos slāņos parādījās ūdens, bet vienalga bija jāstrādā — cēlām akmeņus laukā no ūdens. Nekādu atvieglojumu, salīdzinot ar vīriešiem, sievietēm nebija. Mums bija lauznis, cērte un āmurs. Ja akmeni nevarēja izcelt, tad attīrījām no smiltīm, mēģinājām sadalīt ar āmuru, cērti un lauzni, tad cēlām laukā. Akmeņus izmantoja celtniecībā. Visa stepe bija kā tāds liels akmens lauks, tiesa, kādus 18-20 kilometrus no nometnes tecēja viena upe. Vairs nekā. Katru dienu bija jāizpilda norma, vienmēr izmērīja, cik kubikmetrus akmeņu esam sagatavojuši maiņā. Nācās strādāt arī ķieģeļu ražošanas fabrikā, kur krāvām mālus, likām ķieģeļus gāzes kamerā un darījām citu darbu. Nācās kalt arī ļoti dziļas tranšejas — līdz pat sešiem metriem zemē.

Strādājām desmit stundas, divas pagāja ceļā kājām uz darba vietu un atpakaļ. Lai gan tālu nebija, kamēr visus sastāda kolonnās, kamēr pārskaita... Ja vēl mūsu mocītājiem likās, ka kaut kas nav tā, kā vajag, nokomandēja gulties zemē. Sajūtas nav aprakstāmas. Visapkārt rej suņi, līdzās nikni sargi, apbruņoti ar automātiem. Tādos apstākļos neviens pat nepūlējās bēgt. Dzirdēju, ka vīriešu barakās bija izrakuši kaut kādu eju, bet tur bija nodevēji un visus viņus saņēma ciet. Kas tālāk ar viņiem notika — nezinu, jo sakaru mums nebija.

Nesaprotu arī, kā citās nometnēs cilvēki spēja rakstīt grāmatas? Mēs pēc darba bijām tik noguruši, ka varējām tikai gulēt. Regulāri notika kratīšanas jeb tā saucamais šmons. Kaut ko noslēpt bija praktiski neiespējami.

Jau tā smagos darba apstākļus akmens karjerā par mokošiem padarīja bads. Maizīte — 300 gramu dienā — faktiski bija vienīgais uzturs. Kā jau visi latvieši, arī mēs bijām strādīgi, tāpēc par labu darbu pielika vēl 200 gramus maizes. Maize šķita ļoti garšīga, bet tās vienmēr bija par maz. Pārējo ēdienu pat atcerēties negribu. Vasarā visu dienu stepē valda milzīgs karstums, kamēr pārtiku atveda līdz lēģerim, tikmēr viss mūsu uzturs kļuva dzīvs vārda burtiskā nozīmē.

Izsūtītie valstij bija izdevīgs darbaspēks. Mēs varbūt nekad netiktu atbrīvoti, bet visos lēģeros sākas sacelšanās. Arī mēs 40 dienas dzīvojām gandrīz pilnīgā badā. Mums bija ļoti labs vadītājs — pulkvedis Kuzņecovs, krievs pēc tautības. Lēģerī bija visādu tautību ļaudis, arī krievu bija ļoti daudz. Viņš piedalījās Berlīnes ieņemšanā, taču nezin par ko šo cilvēku notiesāja uz 25 gadiem. Kuzņecovs stingri noteica, lai šo protestu laikā nebūtu nekādu pārkāpumu, ne uzlauztu noliktavu, nekā tāda, par ko varētu sodīt. Tomēr viss beidzās ar lielu asinspirti: nāca tanki un bija daudz upuru. Galvenokārt cieta tie, kas pirmie plkst. trijos no rīta izgāja no barakām pretī tankiem. Viņus samīdīja ar kāpurķēdēm. Par laimi mūsējās barakas bija pēdējās, tikai pēc tam uzzinājām, kas naktī noticis. Pēc šiem notikumiem lēģeri izformēja, cilvēkus aizveda kur kuro, bet mūs neaiztika. Izmeklēt notikušo nekāda komisija tā arī neatbrauca.”

No desmit piespriestajiem gadiem Adele nebrīvē pavadīja septiņus. Viņai apritēja 26 gadi. Par pirmstermiņa atbrīvošanu jāpateicas Maskavas komisijai, bet tikai 1992. gadā sievieti pilnībā reabilitēja. Atgriezties dzimtenē pēc atbrīvošanas Adele nesteidzās, jo nebija kur. Dažu gadu laikā stepē, Karagandas apgabalā, bija izaugusi vesela pilsēta — Nikoļska. Tās iedzīvotāju sastāvs bija raibu raibais — gan vervētie, gan brīvprātīgi atbraukušies, gan ieslodzītie un citas kategorijas. Adele palika tur strādāt celtniecībā, satika savu otro pusīti, apprecējās un dabūja arī dzīvokli.

Viņas dzīvesbiedrs Raimonds bija jelgavnieks, skolotājs, kuru arestēja skolā un tāpat kā Adeli bez tiesas sprieduma izsūtīja uz Kazahstānas stepi. Raimonds mīlēja fotografēt, tomēr Adeles albumos tā laika attēlu ir gauži maz. Daudzas fotogrāfijas saplēsa un izmeta, jo šķita nepietiekami kvalitatīvas. Tomēr mēs atradām vienu, kurā Adele nofotografēta atpūtas laikā, lasot kādu no dzīvokļa iepriekšējā saimnieka atstātajām grāmatām. Aptuvenais laiks, kad tapis fotouzņēmums, ir 1957-1958. gads. Tās autors — Adeles dzīvesbiedrs, kurš nu jau aizsaulē un apglabāts svešumā.

Adelei un Raimondam kopdzīvē piedzima dēls Jānis. Visticamāk tāpēc, ka vecākiem nebija viegls liktenis, izciestie pārdzīvojumi atsaucās nākamajā paaudzē.

Dzīvojot svešumā, Adele paretam apmeklēja dzimteni. Kopā ar dēlu pilnībā pārcēlās uz Latviju 1972. gadā, visu tālāko mūžu strādājusi Dagdas pienotavā. Dzīvoja pienotavas kantora ēkā, kur viņai iedeva nelielu istabiņu. Dzīvojusi klusi, nekad ne par ko nav sūdzējusies. Tikai kad pienotavu grasījās likvidēt, viņa devās pie domes priekšsēdētāja Viktora Stikuta.

“Es sacīju, ka pienotavu likvidēs un jautāju, kā man tagad būs ar dzīvokli,” atceras Adele. “Viņš painteresējās, vai esmu uzrakstījusi iesniegumu uzņemšanai dzīvokļu rindā? To nebiju izdarījusi, Stikuta kungs izstāstīja, kas jādara, un drīz man piešķīra nelielu dzīvokli kā represētajai. Esmu ļoti pateicīga par to. Dzīvojām tajā divatā ar dēlu, sava ģimene viņam izjuka, arī ve-selība nav no labākajām. Mums izsūtījumā bija smagi apstākļi, slikts uzturs. Tas atstāja sekas uz bērna veselību.

Lai arī daudzi sūkstās par dzīvi, es domāju, ka nav tik slikti, sevišķi, ja tagadējos dzīves apstākļus salīdzinām ar izsūtījuma gadiem. Šodien visi esam paēduši, apģērbušies un siltumā. Bet tad... Dienā bija drausmīgi karsti, akmeņi sakarsa tā, ka naktī ilgi turēja siltumu. Bet uz rīta pusi jau bija vēsi. Ziemas bija bargas, termometra stabiņš nereti noslīdēja zem mīnus 40 grādiem. Drausmīgi puteņi. Bet līdzko temperatūra nedaudz paaugstinājās, tā dzina strādāt. Cilvēki daudz slimoja gan ar dizentētriju, gan ar visu kaut ko citu. Daudzi vīrieši nomira. Barakās mita kukaiņi, dzīvojām aiz atslēgas, paraša koridorā, 80 cilvēki vienā sekcijā — varat iedomāties, kādi bija apstākļi! Strādājām pamatīgi, bet bijām jauni. Lai gan tur bija arī gados veci cilvēki, kā arī tika izveidotas pat invalīdu brigādes no tiem, kuri invaliditāti guva necilvēcīgā darbā. Viņiem arī bija jāstrādā, bet turpat zonā. Nelaimes gadījumi notika, jo viss bija smags roku darbs. Cilvēki nogura, zaudēja uzmanību. Manā acu priekšā vienu meiteni ierāva akmeņu drupinātājā, lemešiem līdzīgi naži viņi vienā mirklī samala gabalos.”

Adelei patīk pastrādāt piemājas dārziņā, vienīgi traucē sāpes kājās. Savi kartupeļi, dārzeņi — tie tomēr ir garšīgāki nekā tirgū vai veikalā pirktie. Iespēja rušināties dārzā viņai ir, jo pašreiz dzīvo brāļa mājā, kas pieder viņa bērniem. Šajā mājā mūža nogali pavadīja arī mamma, kuru Adele kopa sešus gadus. Ja brāļa dēli māju pārdos, Adele atgriezīsies savā vienistabas dzīvoklī. Šodien viņa turpina pieskatīt šo māju, kurā daudzas lietas ir tik mīļas un siltas.

Juris ROGA