Pensionāru vakari kļuvuši par tradīciju daudzās rajona pašvaldībās, tomēr tieši Robežniekos šie vakari ir īpaši un tradīcijām bagāti.
Uzdrīkstos arī sacīt, ka tik lielu cieņu un godu, kā saviem pensionāriem izrāda Robežnieku pašvaldības vadība, diez vai kur citur rajonā var just un manīt. Bet varbūt man vienkārši nav paveicies būt vēl kādā spilgtākā pensionāru vakarā! Ja tāds būtu, tad žurnālisti to garām nepalaistu.
Ir pagājusi diena, bet emocijas sirdī nerimstas un raksts patiesībā top mokoši smagi. Gribas aprakstīt visus patīkamos pārdzīvojumus, taču tas nav iespējams. Gribas nodot lasītājiem to dvēseles siltumu, to lielisko atklātības un savstarpējās uzticības pilno atmosfēru, kas valdīja zālē, bet apzinos, ka tam visam vienkārši nepietiktu vietas avīzes laukumā, kas atvēlēts šim materiālam.
Atverot Robežnieku tautas nama durvis, deguns sajuta skuju smaržu. Ak, vai! Zāles vienā kaktā visā savā dižumā līdz pat griestiem slējās kupla un izrotāta Ziemassvētku eglīte! Pirmajā brīdī šķiet, ka visi gadumijas svētki sen garām un šī egle tāds sīkums vien ir, bet kā tā sildīja veco ļaužu sirdis! Drīz kļuva skaidrs, ka pašvaldības darbinieki pamatīgi pastrādājuši, gatavojoties šim vakaram. Viņiem bija arī labi palīgi no jauniešu kluba “Robežnieku kodols”. Bija sarūpētas dāvanas jubilāriem, balvas bezmaksas loterijai, uzklāti galdi, izrotāta zāle, sarūpēta mūzika. Vārdu sakot, trūka varbūt tikai putna piena. Nez kāpēc neatstāj sajūta, ka arī tas tiktu pasniegts, ja vien kāds būtu palūdzis. Bet vislielākais pārsteigums bija par ļaužu pilno zāli. Tas mūsdienās, kad cilvēki ir kūtri un nelabprāt apmeklē pasākumus pat ar slavenu mākslinieku piedalīšanos!
Vakaru vadīja Robežnieku pamatskolas pedagoģe un tautas nama vadītāja Maija Šemele, kura savus pienākumus pildīja apbrīnojami pārliecinoši, nepieļaujot nekādas kļūdas, bet sīkus misēkļus veikli padarīja par efektiem. Viņai noteikti pienākas liels paldies par pasākumā iedvesto dzīvības elpu. Pateicība pienākas arī sponsoriem: SIA “Latspas”, z/s “Sapnis”, z/s “Eze-riņi”, z/s “Akati”, z/s “Guntiņi” un partijai “Saskaņas centrs”.
“Esam secinājuši, ka 2006. gads mums bijis ļoti labs, jo atkal esam visi kopā un mūsu ir vairāk,” klātesošos uzrunāja M. Šemele. “Ja pērn pensionāru vakarā atpūtās 70 cilvēku, tad šogad jau 120. Tas liecina, ka šurp ierasties jums ļauj veselība, ģimenes labklājība un ir attiecīgs noskaņojums, lai vēlētos atpūsties.”
Pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne atgādināja, ka pensionāru vakari Robežnieku pagastā tiek rīkoti kopš 1995. gada. Pirmsākumos šos pasākumus rīkoja abos klubos, tagad — tikai Robežniekos. Kārtējais ir jau divpadsmitais. Arī priekšsēdētāja uzsvēra, ka 2006. gads uzskatāms par veiksmīgu. Pagasta pašvaldībai bijis daudz plānu, ne visus, bet daudzus ir izdevies realizēt. Darbi virzās uz priekšu arī šogad, piemēram, top piebūve veco ļaužu pansionātam, un tas būtībā ir pats galvenais šīsdienas uzdevums.
“Iztiksim bez politikas,” ļaudis aicināja Ē. Gabrusāne. “Cūkas gadā dzīvosim draudzīgi un saskanīgi, cūcības viens otram nedarīsim. Visiem jubilāriem un pensionāriem novēlu stipru, stipru veselību. Lai nākamajā pasākumā jūsu būtu vēl daudz vairāk! Esmu pārliecināta, ka mūsu pagasts neizmirs: pērn piedzima 13 bērnu. Lai ģimenēs valda cerība un visiem vairāk prieka.”
Ar to oficiālās runas beidzās, pirmais tosts tika uzsaukts par veiksmīgo aizgājušo gadu. Pienāca laiks loterijai, tostiem, apsveikumiem, mūzikai un dziesmām. Šogad Robežniekos sveica ļoti daudz jubilāru, turklāt kādus! Bet pirms tam pensionāriem nācās atbildēt uz dažiem jautājumiem. Cik jubilāru -pensionāru bija 2006. gadā? Cik bērnu pērn piedzima pagastā? Kurā ģimenē ir visjaunākais bērns? Kurš ir visvecākais pagasta iedzīvotājs? Starp citu, tā ir sieviete un viņai šogad apritēs 99 gadi. Protams, ātrāko un precīzāko atbilžu izteicēji tika pie pārsteiguma balvām.
Tostarp aicinātie viesi — Daugavpils pensionāru biedrība — arvien kaut kur kavējās. Sumināt jubilārus, nesagaidot muzikālos ciemiņus? To nu gan nē! Jāsāk balvu izloze! Lozes tika izdalītas vakara sākumā, turklāt visiem stingri piekodināja, ka atteikties no šīm balvām nedrīkst. Pa lozei tika arī “Ezerzemes” žurnālistiem. Jau pirmās balvas šokēja: trusis, graudu maiss... Par laimi mums tās gāja secen. Klusītiņām jautāju organizatoriem — vai gaidāmi vēl kādi dzīvnieki. “Jā,” man atbildēja. Būšot arī Ķīnas zīda gailis ar pieciem pirkstiem, parastais gailis, vēl viens graudu maiss, milti, albums, makaroni, trauki, ziepes, tēja un citas sīkas mantiņas. Labi, ka mūsu mašīnai ietilpīgs bagāžnieks, tad gan jau ar to maisu kaut kā galā tiksim, es nodomāju. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atklāšu, ka Fortūna pret mums izrādījās saudzīga un lielās balvas tika tiem, kam būtībā tās visvairāk nepieciešamas — lauku ļaudīm. Loterijas gaitā netrūka dažādu joku, piemēram, organizatori pieprasīja atdot atpakaļ kārbas, kurās bija ielikti dzīvnieki. Un tās atnesa atpakaļ! Domājat, kāds apjuka? Nekā. Tika paziņots, ka vēlāk tikšot izlozēta ekskluzīva kārba “Te sēdēja trusis!” Kas par smieklu jūru pāršalca zāli! Starp citu, izlozi nācās veikt trīs piegājienos, jo izlozēt vairāk nekā 120 balvu vienā piegājienā — tā būtu pārlieka slodze pat jauniem cilvēkiem, kur nu vēl sirmgalvjiem.
Tālab, līdzko ieradās ciemiņi, izlozi pārtrauca un sākās jubilāru sveikšana akordeona pavadījumā. Katru jubilāru aicināja zāles vidū, kur ar ziediem uz grīdas bija iezīmētas sirds kontūras. Pirmais sirsniņas vidū stājās Nikolajs Kovaļevskis, kuram apritējis 80 gadu. Atgriezies pie galda, vīrietis raudāja — tik dziļi vīrieša sirdi saviļņoja viņam veltītā uzmanība. Kovaļevska kungu sirsnīgi apsveica un balvu pasniedza pagasta priekšsēdētaja Ē. Gabrusāne, kā, starp citu, arī ikvienu citu šī vakara jubilāru. Balvas šim un daudziem citiem jubilāriem pasniedza arī partijas “Saskaņas centrs” pārstāves. Bučas, sirsnīgus apskāvienus jubilāriem dāvināja radi, draugi, paziņas. Katrs jubilārs nofotografējās ar pagasta priekšsēdētāju piemiņai. Fotogrāfa pienākumus sekmīgi veica jauniete no kluba “Robežnieku kodols”.
Kopumā pagastā ir septiņi jubilāri — astoņdesmitgadnieki, diemžēl pasākumā piedalījās tikai viens. Vislielāko jubilāru pulku veido septiņdesmitpiecgadnieki — 21 cilvēks. Septiņdesmitgadnieku ir 15, sešdesmitpiecgadnieku — 12 un sešdesmitgadnieku — 11. Katra jubilāra sveikšana izvērtās par dziļi emocionālu pārdzīvojumu, patīkamu notikumu viņa dzīvē. Ne tikai Kovaļevska kungs nespēja valdīt prieka asaras, tādi bija vairāki. Vienubrīd pagasta priekšsēdētājas acis kļuva nodevīgi miklas — jubilāru pulkā arī viņa. Pagasta ļaudis tik silti sveica savu vadītāju, ka asaras bija grūti novaldīt pat ciemiņiem.
Vakara gaitā uzstājās Daugavpils pensionāru Dienas centra ansamblis “Družba”, kuru vada Svetlana Mihailova. Skanēja populāras dziesmas krievu, baltkrievu un latgaliešu valodā. Tās nebija dziesmas dziesmu pēc, ikviena melodija, ikviens vārds iederējās vakara gaisotnē tik organiski, kā precīzs pulksteņa mehānisms, kas gādā par pareizu laiku.
Tuvojās kulminācijas brīdis. Bet vispirms erudītu konkurss. Kurš pensionārs neskatās “Brīnumu lauku”? Pie tālrāžu ekrāniem visi esam uzvarētāji, bet dzīvē? Ko izvēlamies, kad ar Jakuboviču spēlējam? “Balvu”, zālē izskan atbilde. Ja balvu, tad lūdzu — balva. Katra nākamā mīkla, bija mazlietiņ sarežģītāka par iepriekšējo. Gluži kā skolā — katrs nākamais uzdevums smagāks par iepriekšējo. Ziniet, pensionāri tika galā ar visiem un saņēma pelnītās balvas.
Taču pats galvenais notikums vēl bija priekšā: janvārī un februārī divi pāri Robežniekos svin zelta kāzas. Dīvaini, sirsniņas centrā uz krēsliem tikai līgavaiņi. Kur līgavas? Daugavpilieši noskatījuši un nozaguši — kā jau kāzās. Taču atradās labvēle: “Ja uzcienāsiet ar konfektēm, pateikšu, kas to izdarīja un kur meklēt.” Drīz vien zagļi ar līgavām bija klāt, bet neatdeva vis. “Gribat atgūt, lūdzu! Mums naudu vajag,” sacīja viens no viņiem. Kaulējās vīri ne pa jokam, līgavaiņiem nācās lūgt zāles palīdzību. Robežnieku ļaudis sameta naudiņu — līgavas taču savējās. Bet šīs naudiņas pietika, lai izpirktu vienu, par otru līgavainim nācās šķirties no zirga. Lieliska izrāde, pacilāts noskaņojums, daudz aplausu, priekā līksmojošu seju un serpentīna salūts. “Rūgts,” sauca kāzu viesi, skanēja ovācijas, tika pasniegtas dāvanas un izteikti novēlējumi. Dod Dievs, visiem nodzīvot līdz zelta kāzām, izaudzināt kārtīgus bērnus, priecāties par mazbērniem, auklēt mazmazbērnus, vispār — justies lieliski un savu reizi būt kārtīgā ballē.
Juris ROGA