Barikāžu laiks — mūsu laiks

Foajē tika ierīkota dokumentālu attēlu izstāde, kultūras nama vēsajā zālē skanēja mūzika, tika demonstrēta videofilma par tā laika notikumiem, bija arī uzklāts simbolisks tējas galds un uzstādīta goda plāksne ar 52 uzvārdiem — oficiāli reģistrētiem barikāžu dalībniekiem no mūsu rajona. Patiesībā viņu ir daudz, daudz vairāk — uz Rīgu brauca cilvēku pilni autobusi, smagās kravas mašīnas, lai aizsprostotu ceļus. Visi šie ļaudis rajonā arvien nav apzināti.

Ar katru gadu aizstāvju rindas svinīgajos pasākumos plok — šogad zālē esošos barikāžu dalībniekus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pieaugušie pasākumu absolūti neievēroja, nemanīja arī nevienu pašvaldības pārstāvi vai deputātu. No galīgas izgāšanās organizatorus paglāba dažu ietekmīgu cilvēku tik ļoti peltā jaunatne — skolēni aizpildīja krietnu skaitu tukšo solu rindu. Viņi bija sanākuši, lai kopā ar barikāžu dalībniekiem pieminētu varoņus un atcerētos to laiku notikumus, kas risinājās pirms 16 gadiem Latvijā un Krāslavā. Audzēkņi ar neviltotu interesi klausījās barikāžu dalībnieku atmiņu stāstus, tālab ir pārliecība, ka arī mūsu jaunā maiņa būs spējīga uz tikpat varonīgu rīcību, aizstāvot savu dzimteni.

Pirms 16 gadiem, kad daudzi no zālē sēdošajiem jauniešiem bija tikko nākuši pasaulē, viņu vecāki, to radi, draugi un paziņas kailām rokām stājās pretī līdz zobiem bruņotajiem omoniešiem, kuri bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sita, piekāva un nogalināja nevainīgus ļaudis. Tajās dienās Latvijā risinājās notikumi, pateicoties kuriem mēs tagad dzīvojam pašu pārvaldītā valstī. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu bērni zinātu par tiem laikiem, kad vecāki gāja aizstāvēt Latvijas brīvību. Pirms 16 gadiem neviens nezināja, kā tas beigsies. Jaunieši atklāja, ka arī mūsdienās ir iespēja veikt varoņdarbus, patiesībā tos var veikt katru dienu, aizstāvot savu pozīciju. Līdzīgi, kā Krāslavas pensionāri un invalīdi šodien cīnās par savām tiesībām.

Barikāžu dalībnieka, pensionētā skolotāja Jāņa Aprupa savāktos materiālus diemžēl nevarēja parādīt, jo kultūras mana rīcībā nebija vajadzīgās orgtehnikas — epidiaskopa. Aprupa kungs par to nenoskuma, viņš vienkārši padalījās atmiņās, neslēpjot, ka barikāžu aizstāvji ir jutuši bailes: “Bi-ja drausmīgi, jo omonieši šāva, tika nogalināti un ievainoti cilvēki.” Tomēr neviens nebēga, neuzgrieza muguru savam cīņubiedram.

Ūdrīšu pagasta iedzīvotājs Antons Spila bija viens no tiem, kas ar personīgo automašīnu devās atbalstīt baltiešus Lietuvā tūlīt pēc asiņainajiem notikumiem pie Lietuvas televīzijas.

“Man spilgtā atmiņā ir palicis kauna stabs Lietuvā, pie kura ar lielām naglām bija pienaglotas PSRS komunistiskās partijas biedra kartes, kara biļetes, pases, virsnieku uzpleči,” stāsta A. Spila. “Laikam cilvēki kāpuši viens otram uz pleciem, jo šie atribūti bija pienagloti visapkārt stabam lielā augstumā. Nemūžam neaizmirsīšu altāri, kas bija ierīkots nogalināto aizstāvju asinspeļķes vietā.”

Priesteris A. Cimanovskis mēģināja izskaidrot jauniešiem, kāpēc desmitiem, simtiem tūkstošu cilvēku iekļāvās aizstāvju rindās. Ļaudis tobrīd atradās uz neaprakstāma pacēluma viļņa. Priesteris uzmanīgi klausījās radio dienām un naktīm jau kopš 6. janvāra, kad ielās sāka braukāt bruņutransportieri. Tajā laikā viņš pats dzīvoja Barkavā.

“13. janvāris bija svētdiena,” atceras A. Cimanovskis. “Masu informācijas līdzekļi paziņoja par notikumiem Viļņā un aicināja cilvēkus uz Rīgu, uz manifestāciju. Tad es izdarīju to, ko baznīcā parasti nedara. Sacīju, ka ļaudis, kuri vēlas, var nenākt uz dievkalpojumu, bet braukt uz Rīgu, lai piedalītos manifestācijā. Tobrīd tas bija ļoti svarīgi mūsu valstij, lai gan dievkalpojums, protams, notika.

Tajā laikā cilvēkos patiešām bija milzīgs garīgs pacēlums. Mēs braucām sargāt televīziju, kur bija desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņi stāvēja ziemas apģērbos pie ugunskuriem kailām rokām. Valdīja neaprakstāma noskaņa. Vietējie iedzīvotāji nesa mums pārtiku, tās bija tik daudz, ka nevarējām ar visu tikt galā. Sūtījām, lai nes tilta sargiem, kas bija visstratēģiskākais objekts. Tieši tur tika sašauts un nogalināts pirmais aizstāvis...”

Juris ROGA

Rakstu pilnībā lasiet 26. janvāra laikrakstā "Ezerzeme", 6. lpp.