Kā spārnos pacēlies

Balvu piegādājām tās īpašniekam mājās — pensionāri Oļģerts un viņa dzīvesbiedre Janīna vecumdienas pavada savā mājiņā ciemā Vaicuļeva. Šis ir pirmais laimests abu mūžā, turklāt uzreiz tik liels.

“Pirmajā brīdī sajutos kā spārnos pacēlies,” atceras Oļģerts. “Ne tik liels prieks bija par balvu, cik par to, ka avīzē izlasīju savu vārdu un uzvārdu uzvarētāju sarakstā. Piezvanīja arī māsa, apsveica.”

Balva ir pat ļoti laba, bet saimnieka prieku par to mazina fakts, ka nedz viņam, nedz dzīvesbiedrei kafijas aparātu nenāksies lietot — dakteri abiem stingri aizlieguši aizrauties ar šo dzērienu, jo ir problēmas ar asinsspiedienu. Oļģerts ir arī pārdzīvojis operāciju, tagad staigā ar sirdsdarbības stimulatoru. Taču “Ezerzemes” balvai viņi atradīs pielietojumu, jo savas dzīves laikā ir laiduši pasaulē divus bērnus, kuri, savukārt, vecīšiem ir dāvājuši piecus mazbērnus. Sivko meita Marina dzīvo Dagdā, viņai ir četri bērni. Savukārt dēls Antons apmeties uz dzīvi Daugavpilī, kādu laiku strādāja par apsargu cietumā, tagad ir darbs rūpnīcā. Ar dzīvi apmierināts. Viņam ir sava mašīna, vecākus atbrauc apciemot turpat katru nedēļu.

Sivko bērni savulaik pametuši laukus labākas dzīves meklējumos. Iedzīvotāju migrācija no laukiem uz pilsētām turpinās arī mūsdienās, turklāt nav cerību, ka tā reiz apstāsies, drīzāk gan tikai pieņemsies spēkā. Oļģerta dzimtā puse ir Baltkrievijā, no Mioru rajona uz Latviju viņš pārcēlās kopā ar vecākiem 1954. gadā. Pēc trim gadiem devās armijā, dienesta gadi pagāja Piemaskavā. Pārnācis mājas no armijas, aptuveni pēc gada apprecējās. Par sievu apņēma vietējo meiteni, tiesa, pēc tautības Janīna izrādījās baltkrieviete. Dzīvoja Saveikos, pie pašas Baltkrievijas robežas. Kad ciema vecie iedzīvotāji nomira, Sivko pāris izlēma pārvākties tuvāk centram — abiem tuvojās pensijas gadi un vajadzēja padomāt, kā izdzīvot vecumdienās. Tur nebija normāla ceļa, autoveikals Saveikos parādījās tikai reizi nedēļā, kas nākotnē varēja izrādīties par lielu problēmu.

Astoņdesmito gadu vidū Sivko ģimene no Saveikiem pārbrauca uz Vaicuļevu. Kaļinina kolhozs viņiem ierādīja māju blakus ceļam. Oļģerts, kurš lielāko dzīves daļu bijis laukstrādnieks, fermā strādāja par barības pievedēju. Izmēģināja spēkus arī meliorācijā un citos darbos, jo kolhozā par darbu maksāja slikti, bet iztikt kaut kā vajadzēja. Kopumā kolhozā nostrādājis 42 gadus bez vienas piezīmes, saņēmis apbalvojumus.

“Veiksme tādus cilvēkus mīl?” uz mirkli pārtraucu Oļģerta stāstījumu. Viņš tūlīt atjoko: “Darbs muļķus mīl...”

Viņa dzīvesbiedre Janīna bija teļkope, pie lopiem nostrādājusi visu darba mūžu. Kad kolhozs sāka jukt un brukt, dzīvesbiedri par savām pajām nopirka gotiņu un piešķirto mājiņu, kurā mitinās jau daudzus gadus.

Būdami pensijā, Sivko vēl vairākus gadus turēja nelielu saimniecību: govi, bullīti, cūkas, bet tagad vairs nē. Veselība neļauj, spēka vairs nav, tomēr Oļģerts ļoti ilgojas pēc šī darba.

“Es ļoti mīlu laukus un lauku darbus,” viņš stāsta. “Visu mūžu sienu pļāvu tikai ar izkapti, traktoru nekad neņēmu. Varu palielīties — izkapšu lietā biju īsts profesionālis, siena vālu gāzu ka prieks. Vēl tagad mājās ir dažas izkaptis pilnīgā darba kārtībā.”

Diemžēl jaunība paiet, ar gadiem arī spēka paliek arvien mazāk. Savulaik Vaicuļeva šķita dzīvs ciemats, tagad sēž divi pensionāri savā mājiņā pie loga un jūtas skumīgi. Bet kur tu iesi? Labi, ka ir kaimiņi, ar kuriem pensionāri dzīvo draudzīgi. Vēl arī televizors, bez tā būtu pavisam bēdīgi. Protams, neiztrūkstošs izklaides un ziņu avots ir laikraksts “Ezerzeme”, kuru Sivko pasūta kopš seniem laikiem, kad avīze vēl saucās “Zarja Komuņizma”.

Juris ROGA