“Kultūras centrs” Sporta ielā

Parasti dzīvokļos, kas pārvērsti par zaņķiem, to saimnieki un viesi pa dienu atpūšas, bet naktī... Tad viņi vasarā, ļoti iespējams, dodas sirojumos uz svešiem sakņu dārziem. Cilvēki, kuri godīgi nestrādā, dodas “pelnīt” iztiku tumsas aizsegā. Dzīves stils — ne jau atturībnieku, klīst baumas, ka tieši šajā kriminālajā rajonā viegli var dabūt narkotikas. “Skaistas dzīves” cienītāji savus nebeidzamos svētkus vasarā rīko pagalmā, bet ziemā dod priekšroku pulcēties telpās, kas nemaz neizceļas ar tīrību.

Šo nelaimīgo namu Sporta ielā 2 vieni dēvē par kopmītni, otri — par bezpajumtnieku mītni, trešie uzskata, ka tā ir sociālā māja. Pienāca laiks arī man iejusties šī “kultūras centra romantiskajā” gaisotnē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tāds gadījums radās. Pēc palīdzības redakcijā vērsās viena korpusa (pavisam to ir trīs) iemītnieki, kuri spējuši privatizēt un saglabāt savu kooperatīvo māju, kurai agrāk bija rajona patērētāju biedrības kopmītnes statuss. Visu 23 dzī-vokļu īrnieki ir normāli cilvēki, pārsvarā pensionāri, kuri sapņo tikai par vienu — mierīgu dzīvi. Tikai šis prozaiskais sapnis izrādījās nerealizējams. Kaimiņu korpusos (pirmajā un otrajā) turpinās uzdzīve: “kultūras centrā” dzīve sit augstu vilni. Un ne tikai. Lieta nonāca tiktāl, ka naktī no 8. uz 9. janvāri četri jauni cilvēki, vecumā ap 25 gadiem, apbruņojušies ar mietiem un laužņiem, sāka uzlauzt dzīvokļu durvis trešajā korpusā. To nakti triju dzīvokļu cietušie atceras kā šausmīgu murgu, jebkura pretošanās huligāniem varēja maksāt dzīvību. Cietušie paskaidroja, ka nakts demolētāji neatgādināja piedzērušos, taču viņu izskats un neadekvātā uzvedība lika saprast, ka šie huligāni ir kādu psihotropo vielu apdullināti. Narkomānija Krāslavā jau sen nav eksotika. Aiznesuši iesniegumu uz policiju, nelaimīgie trešā korpusa dzīvokļu iemītnieki izmisumā uzaicināja uz šo tikšanos arī mani. Pirms doties uz īrnieku sapulci, mans gids Viktors Šiļko, kurš dzīvo trešajā korpusā, organizēja ekskursiju pa kriminālajām mājām. Pirms tam man bija nācies apmeklēt nolaidīgu laucinieku mājas, līdz pēdējai robežai nonākušo alkoholiķu zaņķus... Sporta ielā mani pārsteidza baismīgās nekārtības apmēri.

Divos korpusos ir apmēram desmit dzīvokļu, kuros sen atslēgts ūdens un pēc kompetentu cilvēku stāstījumiem nedarbojas kanalizācija. Šī iemesla dēļ koridori pārvērsti par briesmīgām atkritumu izgāztuvēm un atejām, kur pastāvīgi slaistās tā saucamo dzīvokļu saimnieki un viesi. Bīstamais antisanitārijas perēklis, kuru apmeklē potenciālie sērgas izplatītāji no visas pil-sētas, rada epidēmiska rakstura draudus. Vairākuma “bezsaimnieka” dzīvokļu privatizācija beidzās ar logu dauzīšanu un grautiņu: no sienām noplēsts viss, kas vien ir noplēšams. Runā, ka pie daudzcietušajiem korpusiem palaikam parādoties tiesībsargājošo orgānu pārstāvji. Varu iedomāties, kā viņiem ir spert kāju šajos čūsku midzeņos. Lai cik bēdīgi tas būtu, taču cilvēkus, kuriem galvā ir sabrukums, mūsu vidū gana. Nolaisties dzīves padibenēs — tā ir viņu personīgā izvēle, bet kā sabiedrībai cīnīties pret šo ļaunumu? Janvāra gadījums ar dzīvokļu demolēšanu trešajā korpusā apstiprina: zaņķu iemītnieki tieši apdraud apkārtējo cilvēku, pir-mām kārtām kaimiņu dzīvību un veselību. Starp citu, tā saucamo bezpajumtnieku problēma nav īsti krāslaviska. Atceros, kā, tīksminoties par plaukstošās Berlīnes naksnīgo ielu skaistumu, es neviļus uzgāju guļošus bezpajumt-niekus, kuri bija iekārtojušies uz parka soliem. Vēl vairāk aizdomīgu tipu man nācās redzēt nakts Briseles ielās. Ja jau ir cilvēki, kuri nolēmuši izniekot savu dzīvi, tad jābūt arī adekvātai sabiedrības reakcijai, lai cilvēktiesību aizsardzībai būtu ne tikai konstitucionāls, bet arī reāls raksturs. Meklējot atbildes uz jautājumiem, es arī pierakstījos uz pieņemšanu pie novada domes vadītāja. Drīz vien noskaidrojās, ka Mečislavam Lukšam šī problēma nav sveša. Divi nelaimīgie korpusi Sporta ielā 2 ir pilsētas dzīvokļi, kuriem nav sociālā statusa. Arī dzīvokļi, kuri saglabājušies, tiek izmantoti tikai pagaidām — līdz tajos dzīvojošo īrnieku izmitināšanai, ar ko arī nodarbojas dome. Tagad, kad pilsēta izjūt dzīvokļu deficītu, mērs uzskata, ka ir jāstrādā pie nolaisto divu korpusu rekonstrukcijas projekta, lai vēlāk, iespējams, piešķirtu tiem sociālo dzīvokļu statusu. Mērs bija vienisprātis ar mani, ka tagad pašvaldības policijas darbiniekiem pastāvīgi jākontrolē mikrorajons, kas iemantojis sliktu slavu.

Sarkanā Krusta rajona komitejas pūliņiem ar Norvēģijas puses, labdarības misijas partneru, līdzfinansējumu un kopā ar novada domi realizēts svarīgs projekts. Izvaltas ielā kapitāli izremontēts trīsistabu dzīvoklis, kam jākļūst gan par sociālo dzīvokli, gan arī par pagaidu rehabilitācijas centru tiem, kuriem ļoti nepieciešams jumts virs galvas. Sarkanā Krusta rajona komitejas uzdevumā es palūdzu domi ātrāk iemitināt īrniekus dzīvoklī, kur veikts eiroremonts, un sekot kārtībai tajā. Lai kontroles trūkums nepārvērstu ideālo sociālo dzīvokli par “kultūras centra” Sporta ielā 2 filiāli. Mērs ļoti saprotoši uzņēma manu priekšlikumu. Trešā korpusa dzīvokļu īrnieku sapulcē mēs vienojāmies risināt šo problēmu kompleksi. Es izpildīju savu solījumu: iepazīstināju ar notikumiem mēru, īrnieki nodeva iesniegumu policijai un, šķiet, ka par durvju uzlaušanas faktiem ir ierosināta krimināllieta. Ja tiesībsargājošie darbinieki apzināsies visu radušās problēmas nopietnību un nodrošinās īstu kontroli pār situāciju kriminālajā rajonā, tad radīsies svarīgs iegansts slēgt “kultūras centru” Sporta ielā, ar kuru Krāslavai nācās samierināties pārāk ilgi. Nav neatrisināmu problēmu, ir izmisuši cilvēki, kuriem varasvīru pienākums ir sniegt palīdzību.

Aleksejs GONČAROVS