Lozēšana ir traka un neprognozējama lieta. Kad “Ezerzemes” gada abonentu loterijas izlozē galveno balvu ieguva noslēpumainais krāslavietis L. Evarts, tas, mums, redakcijas darbiniekiem, lika nedaudz aizdomāties.
Neprecizitāte, aizpildot parakstīšanās kvīti, ātri noskaidrojās: pēc norādītās adreses dzīvo neviens cits kā Antons Evarts. Šis apstāklis mani ļoti iepriecināja, taču viņu nācās apsveikt slimnīcā. Pirmajā dienā pēc viņa atgriešanās no turienes, es arī pieklauvēju pie labi pazīstamā dzīvokļa durvīm.
EvartsAtzīšos atklāti: žurnālista maize ir sūra. Tirgus ekonomika, kas ir visai kaprīza lieta, pastāvīgi rada korespondentiem visdažādākās un visnegaidītākās tēmas, ko bez erudīta konsultanta reizēm nav iespējams noskaidrot. Pienāca laiks atklāt profesionālo noslēpumu: nu jau desmit gadus es pastāvīgi vēršos pēc palīdzības pie Antona Evarta, diplomēta ekonomista. Būdams iejūtīgs cilvēks un patērētāju tiesību aizsardzības biedrības aktīvists, viņš vairākkārt ir izmantojis mūsu laikraksta starpniecību, lai izteiktu savu principiālo viedokli. Apkures, ūdens un citu pakalpojumu tarifi turpina palikt par visaktuālāko problēmu pilsētā, kur ir visai zems dzīves līmenis, taču sabiedriskā kontrole nevar būtiski ietekmēt monopolistu pārmērīgo “apetīti”. Gribētāju cīnīties par patērētāju tiesībām diemžēl ir ļoti maz. Taču viņi ir, pie kuriem es pieskaitu savu seno paziņu.
Simts piecdesmit latu laimests pēc mūsdienu mērauklām ir diezgan solīda summa. Tāpēc Antons un viņa dzīvesbiedre Zinaīda šo vēsti uzņēma ar prieku. Ģimenes apspriedē jau ir nolemts patērēt šo naudu galvenajam mērķim: veselības nostiprināšanai. Pašreizējo simbolisko pensiju apstākļos daudziem cilvēkiem gados pastāvīgi pietrūkst līdzekļu ārstēšanai, bet veselība viņiem ir vislielākā bagātība.
Par Krāslavas un Dagdas novada laikrakstu laimīgās kvīts īpašnieks atsaucās šādi: “Rajona avīzi lasu vairāk nekā četrdesmit gadus un uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāinteresējas par vietējiem jaunumiem. Esmu dzimis Kalniešu pagastā, ilgus gadus dzīvoju Krāslavā, tāpēc mani vienādi interesē pilsētas un lauku problēmas. Preses uzdevums ir ietekmēt dzīves kvalitatīvas izmaiņas, taču ar noteikumu, ka lasītāji paši izrādīs aktivitāti. Pietiekami ir atcerēties pēdējās pašvaldību vēlēšanas, kad laikrakstam “Ezerzeme” uzbruka saniknotu varasvīru saujiņa, kuri par jebkuru cenu centās noturēt varu Krāslavā. Taču uzvarēja veselais saprāts, un novada domes vadītāja nomaiņa visbeidzot radīja ilgi gaidītās pārmaiņas. Līdz ar Gunāra Upenieka nākšanu pie varas radikāli izmainījās attieksme pret vēlētājiem, pirmo reizi ilgajos gados dome sāka operatīvi reaģēt uz novada iedzīvotāju lūgumiem un prasībām. Sākās pienācīgas kārtības ieviešana pilsētā, efektīvi sāka strādāt saimniecības daļa, notika svarīgas personālsastāva izmaiņas. Dome sāka efektīvāk un atklātāk izmantot budžeta līdzekļus. Pusotra gada laikā augusi tautas uzticība pilsētas varai. Es neatturēšos no kārdinājuma uzslavēt vēlētājus: visbeidzot mums kopā izdevās sakomplektēt domē kompetentus un autoritatīvus cilvēkus. Šajā sakarā redzama loma bija arī laikrakstam “Ezerzeme”, tāpēc jau presi pareizi dēvē par ceturto varu. Gunāra Upenieka likumsakarīgie panākumi Saeimas vēlēšanās personīgi mani reizē gan iepriecināja, gan sarūgtināja. Pelnītas autoritātes apstiprinājums — tas ir labi, tikai žēl bija šķirties no mēra, kurš īsā laikā ir pratis apvienot novada iedzīvotājus un radīt varenu impulsu visu dzīves sfēru reformēšanā. Ar viņa vārdu saistīta administratīvās reformas pozitīvā realizēšana, Gunāra Upenieka autoritāte labi zināma arī laukos. Esmu pārliecināts, ka viņš atgriezīsies pie mums, un ticu, ka viņa darbs parlamentā dos papildu labumus novada iedzīvotājiem. Jaunajam mēram novēlu turpināt iesākto kursu Krāslavas atdzimšanā.”
Runājot par veiksmi loterijās, Antons ar labu humoru atcerējās amizantus gadījumus no savas biogrāfijas. Jaunības gados, pērkot pa vienai biļetei 30 kapeiku vērtībā, viņš trīs reizēs laimēja pa rublim. Šādas veiksmes iedvesmots, iegādājās uzreiz trīs biļetes un... nekā. Tolaik kāds no kolēģiem bijušajā starpkolhozu celtniecības organizācijā ieteica rīkoties vērienīgāk: samest naudiņu un nopirkt 400 biļešu. Sacīts, darīts! Taču kāda gan bija jaunizcepto “biznesmeņu” vilšanās, kad visas biļetes izrādījās tukšas. Kopš tā laika Antons Evarts vairs neizaicina likteni laimestos. Janvāra veiksmi viņš uztvēra kā brīnumu, priecīgais noskaņojums labvēlīgi ietekmēja atveseļošanās procesu.
Dienā, kad Antons atgriezās no slimnīcas, man nebija tiesību uz ilgu sarunu. Tomēr paspēju uzzināt autoritatīvā cilvēka viedokli ekonomiskajos jautājumus. Mans sarunbiedrs uzskata, ka, sekojot loģikai, samaksa par apkuri būtu jāpārrēķina sezonas beigās, ņemot vērā silto laiku ar plus temperatūru ziemas periodā. Šāda prakse jau tiek pielietota dažās Latvijas pilsētās. Labu nodomu vadīts, Antons Evarts izteica vēlējumu domei ieviest kārtību pašvaldības uzņēmumu darbā un uzdeva jautājumu: “Kāpēc Dagda publicē gada bilanci, bet Krāslava šo svarīgo dokumentu patur noslēpumā? Tāpat kā uzņēmumu, pašvaldību vadītāju algas un prēmijas.”
Laikrakstam “Ezerzeme” lasītājs ar milzīgu stāžu novēl vairāk uzmanības veltīt publikācijām par grozījumiem LR likumdošanā. Sabiedrības aktivitāti viņš uzskata par svarīgāko dzīves kvalitātes uzlabošanas faktoru, bet likumu nezināšana aizkavē šo procesu. Vēlēšanu demokrātija ir liels iekarojums, ko jāmācās izmantot tautas labā, uzskata galvenās balvas īpašnieks.
Aleksejs GONČAROVS