Laikraksta “Ezerzeme” balvu izlozē rajona padomes kalendāru laimēja bijušais PMK mehanizators, tagad pensionārs Aleksandrs Gorniks no Indras, kurš avīzi ir abonējis trim mēnešiem.
Aleksandrs jau ir pieradis pasūtīt “Ezerzemi” tieši tādam laika sprīdim, pēc tam abonēšanu pagarina. Šis ir pirmais laimests viņa dzīvē. Kolhoza laikā veiksme ir smaidījusi dzīvesbiedrei, feldšerei Valentīnai, taču arī tās nebija lielas balvas — dažādi sīkumi, kurus izlozēja pasākumos.
Starp citu, tieši pateicoties Valentīnas profesijai, Gorniku ģimene tika pie Līvānu mājiņas, kura pēc privatizācijas nonāca viņu īpašumā. Šo mājiņu Valentīnai kā mediķei iedalīja 1982. gadā. Protams, pirmajos gados par to bija liels prieks, bet vēlāk sākās mokas. Kolhozi un sovhozi pajuka, šķidrā krāšņu kurināmā arī vairs nebija, bet deviņdesmito gadu sākumā nācās pārtaisīt apkures sistēmu uz malku. Māja jākurina rītā un vakarā, bet liela siltuma nav. Turklāt pensionāriem ir pagrūti pienēsāt no šķūnīša uz māju kurināšanai nepieciešamo malkas daudzumu. Mājas pagalmā stāv riteņtraktors T-150K, kas traktorista neuzmanības dēļ reiz gandrīz nospieda savu saimnieku. Tas bija kolhoza laikā. Aleksandrs centās izvilkt iestrēgušu pašizkrāvēju ar kravu, bet traktors apgāzās, iespiežot viņu samīcītā kabīnē. Par laimi traģēdija nenotika.
Gornikiem ir divi dēli: Igors un Valērijs. Vecāki apgalvo, ka abi daudzmaz iekārtojuši savu dzīvi. Igors pabeidza RTU, dzīvo Jelgavā. Kopā ar Krāslavas puišiem viņam Jelgavā pieder firma, ir savs dzīvoklis, vasarnīca un zemes pleķis. Precējies, sieva jelgavniece. Tiesa, ceļš uz šo harmonijas oāzi bijis ērkšķiem kaisīts. Pēc studijām Igors saņēma norīkojumu uz Daugavpils trestu, kur strādāja par būvdarbu vadītāju. Trests izputēja, Igors palika bezdarbnieks, tad strādāja visvisādus darbus, līdz izdevās realizēt savus sapņus. Savukārt jaunākais dēls — Valērijs — mācījās par šoferi, pamēģināja strādāt par tālbraucēju, bet nepatika, un no šī darba atteicās. Tagad dzīvo un strādā Rīgā. Tiesa, dzīvošanas jautājums atrisināts daļēji — var teikt, ka dzīvo kopmītnē.
Dēli vecāku mājās ir reti ciemiņi, jo ceļš šurp un atpakaļ izmaksā padārgi. Toties tad, kad bērni atbrauc, te valda liels prieks. Tādās dienās vecākiem arī fiziski ir vieglāk, jo dēli palīdz paveikt nepieciešamos darbus.
“Bērni mums vienmēr kaut ko atved un uzdāvina,” stāsta Valentīna. “Piemēram, viens dēls atveda DVD iekārtu, otrs — veļas mazgājamo automātu. Taču arī projām brauc ne jau tukšām rokām. Mēs turam govi, cūkas, vistas. Negrib jau gan viņi neko no mums ņemt, nākas piespiest.”
Gornikiem ir četri mazbērni, katram dēlam ir divi bērni. Vecākajam — 14-gadīga meita un 13-ga-dīgs dēls, jaunākajam — divas meitas, kuras dzīvo Krāslavā. Vienai 12 gadu, otrai būs 10.
Valentīna: “Lai gan jaunākais dēls ar sievu izšķīrās un aizgāja katrs savu ceļu, mazbērni mūs ļoti mīl un regulāri apciemo. Viņiem šeit ļoti patīk.”
Par tagadējo dzīvi pensionāri nesūdzas. Pensija nav liela, bet laukos iztikt var, jo ir sava saimniecība. Uzskata, ka nav ko arī jaunajiem skaisties uz visu pasauli — nevajag slinkot, un būs labi.
“Tagad salasa visādus slīmestus un vēl maksā viņiem,” savu nostāju par izlaidušos bezdarbnieku kategoriju pauž Aleksandrs. Viens otrs agrāk turēja dārzu, lopus, kā stājās nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē, tā visu nolikvidēja. Tagad staigā apkārt svilpodami un stāstīdami: “Kāpēc mums kaut ko turēt un darīt — tāpat dzīvojam! Jaunie staigā no kakta līdz kaktam, viņiem tagad maizes klaipu dod, kuru tie samaina pret alu. Tas ir aizvainojoši, pensionāriem tāpat vien neviens neko nedod.” Dzīvesbiedra domu turpina Valentīna: “Iedomājieties, sēž tāds plaukstošs jauns cilvēks ap 40 gadiem, neko nedara un valsts viņu vēl baro. Kāpēc tāds jābaro? Saprotu, ka palīdz cilvēkam pirmspensijas vecumā, kādam invalīdam, slimam, bet ne tādam, kas neko negrib darīt. Mēs agrāk darba nebaidījāmies un tagad strādājam, cik spēki atļauj.”
Kad ir laiks atvilkt elpu, Valentīna un Aleksandrs labprāt palasa avīzi. Viņi apgalvo, ka biežāk tā ir interesanta, retāk gadās numuri, kuros nav daudz ko palasīt. Tomēr uzreiz piebilst: “Kāda dzīve — tāda avīze!” Vēl šajās mājās lasa nedēļas avīzi “Vesti”. Ieslēdzot televizoru, viņiem paveras plaša kanālu izvēle, ko nodrošina satelīttelevīzijas antena un parastā antena, ar kuru redzami četri Baltkrievijas, trīs Latvijas, divi Lietuvas TV kanāli. Pensionāri labprāt izvēlas skatīties kādu no Baltkrievijas TV kanāliem, jo abiem ir saikne ar šo kaimiņzemi. Aleksandram tēvs ir no Baltkrievijas. Viņš bieži brauc uz Baltkrieviju ciemos un ir pārliecinājies, ka čakli cilvēki normāli dzīvo arī pie tā režīma. Valentīna faktiski ir vietējā, bet viņas dzīve veidojās tā, ka kādu laiku dzīvoja Baltkrievijā, tad atgriezās atpakaļ Latvijā.
Juris ROGA