Sirds aicinājums

Viktors ir krāslavietis. Ieguvis vidējo izglītību, devās dienēt armijā, kur bija nodaļas vadītājs. No dienesta mājās pārnāca kā kaprālis. Meklēja darbu Robežsardzē, bet tur saņēma atteikumu. Ar Nodarbinātības valsts dienesta Krāslavas aģentūras norīkojumu aizbrauca uz galdniecības kursiem Rīgā, kas ilga turpat pusgadu. Atgriezies mājās, iekārtojās firmā “Krebsar”, kurā nostrādāja piecus gadus.

“Darbs bieži vien bija monotons, kā robotam,” atceras Viktors. “Ir cilvēki, kam tas netraucē, bet man nepatika — man patīk radošs darbs. Amatnieks un strādnieks nav viens un tas pats.”

Cilvēki ir dažādi, vienam patīk fizisks, citam radošs darbs, vēl kāds labi jūtas, strādājot monotonu darbu. Viktors atnāca uz Daugavpils 38. arod-vidusskolas Krāslavas filiāli, kur izmantoja iespēju iegūt būvgaldnieka specialitāti un saņemt arī Latvijas Amatniecības kameras Zeļļa diplomu. Mācību laikā, kad bija jāstrādā pie diplomdarba, Viktors saņēma piedāvājumu trīs mēnešus mācīties Daugavpilī speciālos Amatnieku biedrības kursos, lai saņemtu meistara kvalifikāciju. Nepieciešamais stāžs un pieredze viņam jau bija. Šobrīd viņš — prakses vadītājs 38. arodvidusskolas Krāslavas filiālē un Daugavpils Universitātes pir-mā kursa students — mācās par profesionālās izglītības skolotāju. Tieši neseno laiku Viktors uzskata par pilnvērtīgāko savas attīstības ziņā, jo ir izdevies daudz ko sasniegt.

Krāslava nav bagāta pilsēta, vai viņam kā jaunam un fiziski izturīgam cilvēkam nav radusies vēlme aizlaisties uz ārzemēm? Izrādās, ārzemēs Viktors pabijis mācību laikā — trīs mēneši pavadīti Vācijā. Pirmajā mācījās vācu valodu, precīzāk — atsvaidzināja skolā gūtās zināšanas. Turpmākos divus mēnešus bijusi mācību prakse.

“Neteiktu, ka man Vācijā patika,” stāsta Viktors. “Tur, kur es biju, strādā nesteidzoties, arī kvalitātes ziņā ir ko viņiem aizrādīt, tepat Latvijā esmu redzējis labāku kvalitāti. Man vispār nav vēlmes visu te pamest un jozt uz ārzemēm peļņā. Varbūt naudas ziņā tur man arī būtu izdevīgāk, bet nauda jau nav vienīgā dzīves vērtība. Man šeit ir ģimene — sieva Natālija un puika Arnis. Vai tad lielās naudas dēļ man šodien būtu jāatstāj sieva un divgadīgais bērns, kurš tagad ir ļoti interesants. Turklāt bērnam šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai viņam līdzās ir abi vecāki — tētis un mamma.

Anglijā strādā mans brālis, tikai nesen atdevis parādus, nekāda lielā pelņa tur jau nav. Labi tiem, kas ir profesionāļi konkrētā jomā, kam ir attiecīgs izglītības dokuments, bet ne jau visiem pēc kārtas. Ja nav izglītības, tad arī saņem mazāk. Turklāt cenas tur nav no zemajām.”

Kas pamudināja Viktoru pievērsties galdniecībai? Viņa māte ir šuvēja, tēvs — policists, pēc tam strādāja pieminekļu izgatavošanas cehā, bet arī tas ir patālu no galdniecības. Izrādās, pirmie aizmetņi radušies vēl bērnībā. Būdami mazi bērni, brāļi gāja pie vectēva, kurš dzīvoja laukos, bet laukos ar galdniecību sanāk nodarboties ikvienam. Tur mazliet ievingrināja roku. Kad Viktoru nepaņēma robežsargos, viņu pārņēma liela škrobe. Viņš vēl tagad neizprot dīvaino attieksmi: “Labi, man atteica, bet arī brālis netika robežsargos, lai gan viņš armijā dienēja Sužu izlūkdienesta bataljonā. Pateica, ka Robežsardzei viņš neder veselības dēļ. Kaut kā interesanti sanāk.”

Galdnieku kursi Rīgā laikam atdzīvināja Viktorā bērnības dienu jaukās atmiņas. Katrā ziņā tieši šie kursi izrādījās par lūzuma punktu profesijas izvēlē, viņš galīgi izlēma — būs būvgaldnieks! Bet kādi ir tālākie plāni?

“Pagaidām strādāju arodvidusskolā un turpmāko savu dzīvi saistu ar šo skolu,” stāsta Viktors. “Brīvajā laikā kaut ko sameistaroju, lai attīstītu savas prasmes, atsvaidzinātu un apgūtu jaunas zināšanas, jo dzīvē viss iet uz priekšu straujiem soļiem: tehnika, darbgaldi, materiāli, viss attīstās. Man kā prakses vadītājam skolā viss jāzina pašam.”

Ar arodvidusskolas audzēkņiem Viktors nostrādājis vēl neilgu laiku, bet dažus secinājumus jau spēj izdarīt. Viņaprāt, vairākums jauniešu, kuri uz arodvidusskolu atnākuši ar deviņu klašu izglītību, pagaidām vēl nezina, ko īsti grib sasniegt dzīvē. Labāk savas vēlmes apzinās tie, kuri ir vecumā ap 18 gadiem, bet pēc devītās klases daudzi vēl lidinās mākoņos. Arī strādāt vieglāk ir ar gados vecākiem cilvēkiem — viņi ir nopietnāki. Viktors arī apgalvo, ka mūsdienu jauniešiem ir interese par galdniecību, bet ne jau visiem.

Interesanti, kāds ir bijis Viktors pats skolas gados? Daugavpils 38. arodvidusskolas Krāslavas filiāles direktors Arkādijs Petaško viņu atceras kā ļoti nosvērtu un mierīgu. Sakāvies ar vienaudžiem puisis bija, bet kurš puika nav kāvies? Mācījies savu iespēju robežās, sekmes — vidējas. Kā visiem audzēkņiem, arī Viktoram skolas gados bijuši sapņi. Tiesa, starp tiem nebija tāda — kļūt par būvgaldnieku. Viktors nesapņoja kļūt arī par kosmonautu, viņa sapņi bija ļoti pragmatiski — par mežziņa profesiju, par policijas darbu, laukos dzīvojot, radās interese par zemkopja darbu.

Juris ROGA