Droši vien daudziem no mums ir tādas atmiņas: vecmāmiņas dārzs, vasara, brīvlaiks, cukurā apmērcēti rabarberi. Skaisti! Un nekas pasaulē negaršoja labāk. Tajā pašā dienā pusdienās noteikti bija vai nu rabarberu kompots, vai uzpūtenis. Rabarberiem ir īsa sezona. Tā pie mums pieņemts, ka šos smaržīgos un sulīgos kātus var ēst tikai līdz Jāņiem. Šķiet, ka pēc tam, kad tas pārstāj būt noderīgs, tas kļūst pat gandrīz indīgs.
Biologi saka, ka sezonu pilnīgi iespējams pagarināt līdz jūlija beigām. Tas saistīts ar skābeņskābi, kas vispirms uzkrājas lapās, kuras neviens neēd, un pēc tam kātos. Bet tā ir tradīcija, kurai nav nekāda loģiska pamatojuma. Bet es to rakstu no aizvainojuma, ka rabarberu sezona ilgst nepilnu mēnesi. Eh...
Neskatoties uz neskaitāmiem populāriem rakstiem internetā, kuros apgalvots, ka rabarberi Eiropā nonāca, pateicoties slavenajam ceļotājam Prževaļskim, tikai 19. gadsimta vidū, patiesībā tā vis nav. Lieta tāda, ka rabarberi uz mūsu planētas ir ļoti dažādi, pasaulē ir pazīstamas vairāk kā 20 rabarberu sugas. Neskatoties uz visu, to uzskata par sūreņu dzimtas lapu dārzeni, pēc radniecības tas ir tuvs skābenēm un griķiem. Prževaļskis tiešām atveda saknes un sēklas no Ķīnas. Bet tas bija austrumu rabarbers, kura lielākais labums koncentrējas tieši saknēs. Šo rabarberu ķīnieši kultivēja jau 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Un kultivēja saknes dēļ, kuras novārījums palīdzēja pret aizcietējumiem un citiem gremošanas traucējumiem. Par šīm īpašībām tas senatnē tika novērtēts. Bet kā ir ar mums pazīstamajiem rabarberiem? Tie auga mūsu teritorijā un visā Eiropā kopš seniem laikiem.
Rabarberus novērtēja grieķi un romieši. Interesanti, ka vārds rabarbers cēlies no latīņu valodas vārda rhabarbarum, kas tulkojumā nozīmē "barbaru sakne" jeb "svešzemju sakne". Eiropā rabarberi tika novērtēti to garšas un labvēlīgās ietekmes uz veselību dēļ. Tos izmantoja ievārījuma pagatavošanai, bet biežāk tos lietoja neapstrādātā veidā. Tos pievienoja gaļas ēdieniem, lai piešķirtu skābeni svaigu garšu. No rabarberiem gatavoja bezalkoholiskos dzērienus un pat vīnu. Vēlāk senās receptes tika aizmirstas, bet rabarberi joprojām palika Eiropas ziemeļu daļas tautu dārzos. Tie vislabāk aug vēsā klimatā.
Viduslaikos, kad jebkurš neražas gads varēja pārvērsties badā, rabarberi bija zemnieku "neaizskaramā rezerve". To ēda tad, kad citu nebija ko likt galdā. Pateicoties šķiedrvielu pārpilnībai, daudzo vitamīnu un sāļu sastāvam tajos, rabarberi deva spēku un sāta sajūtu. No tiem vārīja zupas, cepa pīrāgos, sajauca ar medu un ogām. Tradicionālās receptes ir dzīvas arī mūsdienās.
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.23
Attēlā: Rabarberu kūka (recepte laikrakstā) Lindas Leikumas foto
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
