Rutki – garša un ieguvums no Senās Ēģiptes līdz mūsdienām

Jaungada brīvdienas ir pagājušas, palikušas pagātnē, ja vien, protams, neskaita problēmas, kuras palikušas pēc tām. Es domāju gremošanas traucējumus, pārēšanās sekas un varbūt pat hroniska gastrīta saasināšanos. Laiks parunāt par šodien tik nepelnīti aizmirstajiem un nenovērtētajiem rutkiem. Protams, nevar nepažēloties par to, ka nebūt ne katrā lielveikalā var atrast rutkus, kas ir vistuvākais redīsa un ķīniešu baltā redīsa (daikona) radinieks. Par laimi, daudzi to joprojām audzē, zinot par visām tā noderīgajām īpašībām un izcilo garšu. Rutkus ēda jau senajā Ēģiptē. To var teikt ar pārliecību, jo šīs sakņu kultūras attēls ir atrodams daudzu faraonu kapeņu gleznās. Teikšu pat vairāk: viņi ēda ne tikai pašu rutku, bet arī tā lapas. No lapām tika izspiesta smaržīga augu eļļa, kas arī bija noderīga veselībai. Ēģiptē rutkus pārsvarā ēda neapstrādātus, tos iekļāva piramīdu celtnieku uzturā, aristokrāti tos visbiežāk izmantoja kā zāles. Bet Grieķijā jau tika gatavots vairāk nekā ducis ēdienu, tika audzētas vairākas šīs asās, smaržīgās un aromātiskās sakņu kultūras šķirnes.

Šeit rutki tika novērtēti to ārstniecisko īpašību, uzturvērtības un zemo izmaksu dēļ. Visas šīs īpašības reti sastopamas vienā produktā. Rutkus vārīja, cepa, sutināja, spieda sulu. Grieķi augstu novērtēja arī rutku spēju saglabāt svaigumu ilgu laiku, praktiski līdz jaunajai ražai. Pārsteidzošāk ir tas, ka tieši rutki tika pasniegti kā dāvana Apollonam. Un Delfu spēļu laikā šis sakņaugs tika izliets no zelta!



[...]
 



Andrejs JAKUBOVSKIS
 



Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.1



 



Attēlā: Krāslavā rutki ir! (recepte laikrakstā)



Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv