Pasaules kartē var atrast līdz desmit valstīm, kuras apgalvo, ka ir boršča dzimtene. Karstas zupas gaļas buljonā sāka gatavot jau Romas impērijā, bet dārzeņi - kāposti, bietes, rāceņi, sīpoli un ķiploki - bija labi zināmi Eiropas dienvidos. Daudzi dārzeņi bija zināmi arī slāviem. Gandrīz visi, kas tika audzēti Eiropā, izņemot bietes. Par tām ir īpašs stāsts.
Līdz 911. gadam Kijevas Krievzeme, toreiz jauna, ārzemniekiem praktiski nezināma valsts, izņemot tos, kuri bija spiesti ar to karot, noslēdza savu pirmo tirdzniecības līgumu ar Bizantiju. Ap šo laiku austrumu slāvi arī iepazina bietes, kas tika atvestas no aizjūras zemēm. Sākumā šis sakņaugs bija eksotisks, dārgs un uz galda nonāca tikai bagātiem ļaudīm. Viņi to gatavoja vienkārši - cepa cepeškrāsnī, pievienoja sviestu un ēda, slavēdami. Ņemot vērā, ka cukurs tajā laikā bija praktiski nepieejams, un medus tika patērēts ļoti taupīgi, cilvēkiem patika sakņauga saldā garša. Vēlāk bietes sāka vārīt, un no to sulas gatavot biešu kvasu, kas kalpoja arī par pamatu borščam.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.19
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
