(Visu stāstā minēto personu vārdi ir mainīti) Es stāvēju Rīgas autoostā sašutis, izmisis un tai pašā laikā nedaudz laimīgs. “Es esmu atpakaļ Latvijā!” – teicu pats sev. Pavisam nesen es biju Vācijā, Minhenē, kur strādāju Covid-19 laboratorijā, un manā dzīvē viss ritēja, manuprāt, ļoti labi. Kopā ar daudziem jauniem paziņām, tagad - “bēdu brāļiem”, kuri no savas dzimtenes bija aizbraukuši strādāt uz Vāciju, es dzīvoju normālā, komforta ziņā pieņemamā viesnīcā. Man bija vienvietīgs numurs ar saktu uz baseinu, kurā es cerēju vasarā peldēties, bet aģentūras alkatības dēļ mūs vienkārši izmeta no šīs mazās paradīzes, kuru mēs katrs bijām sev izsapņojuši. Daži gribēja sakrāt naudu jaunam dzīvoklim vai mašīnai, cits mācībām, bet dažs labs meitenēm un alkoholam. Un es? Es gribēju visu un uzreiz. Bet, diemžēl vai par laimi, es biju pirmais starp visiem atlaistajiem, kurš sarunāja autobusu atpakaļ uz Latviju.
Autoostā mani satika mans draugs Edgars, kuru ieraugot uzreiz palika mierīgāk ap sirdi, jo es sapratu, ka, pavadot laiku ar saviem Rīgas draugiem, spēšu ātrāk samierināties ar to, ka esmu nonācis atpakaļ, pēc manām domām, starta pozīcijā. Edgars man palīdzēja iekraut savā mašīnā somas un mēs devāmies uz tuvāko ātrās ēdināšanas restorānu, jo es biju viņam apsolījis uzsaukt lielo burgera komplektu.
Pēc gardās maltītes un tabakas pauzītes, sāku viņam stāstīt savus piedzīvojums Vācija, kurus viņš dikti gribēja dzirdēt. Patiesību sakot, bija labi kādam pastāstīt visu, kas bija sakrājies uz sirds. Edgars atveda mani līdz mājas ārdurvīm un palīdzēja uznest mantas uz manas vecmāmiņas dzīvokli. Atvadījos no sava drauga, un nu pienāca jauns pārbaudījums – jāpaskaidro vecmāmiņai, kas tad galu galā ir noticis ar mani un kāpēc esmu tik ātri atgriezies mājās.
Kā jau katra vecmāmiņa, manējā vispirms lika nomazgāt rokas un sēsties pie galda. Patiesību sakot, tobrīd nemaz negribēju citu notikumu kārtību. Darīju kā vecmāmiņa liek un, kārtīgi nomazgājis rokas, baudīju patiesi gardu zupu, un kārtējo riezi stāstīju, kas ar mani bija noticis Vācijā, protams, izlaižot foršās ballītes. Vecmāmiņa mani saprata un pastāstīja, cik labi bija viņas jaunības laikos, kad jauniem cilvēkiem nevajadzēja braukt tik tālu, lai strādātu un ka visiem bija darbs tepat. Nesāku ar viņu strīdēties, jo biju noguris pēc patiesi garā ceļa, un viss, ko vēlējos – nomazgāties un iet gulēt. Tā arī darīju.
Pienāca jauna diena, kuru es pavadīju mājās, jo pēc atgriešanās no Vācijas bija jāievēro karantīna. Tas man nāca par labu, jo šīs dienas pavadīju sarunās ar vecmāmiņu un man atlika laiks pārdomām par tālāko. Plāns bija sekojošs: nosvinēt Ziemassvētkus Latvijā kopā ar ģimeni; doties strādāt kaut kur citur. Tā arī grasījos darīt, līdz manos plānos iejaucās mana meitene, kura ļoti negribēja mani laist vienu pašu projām uz ārzemēm. Es viņu mēģināju pārliecināt, ka braukšu pastrādāt līdz vasarai un tad atgriezīšos. Bet viņa cītīgi turējās pie sava un izvirzīja man sekojošu piedāvājumu: “Esi šeit līdz vasarai un tad mēs abi kopā brauksim uz jebkuru vietu, kur tu gribi un strādāsim kopā. Es tev palīdzēšu sakrāt naudu un mēs kopā varēsim dzīvot ilgi un laimīgi!”
Mana draudzene tobrīd vēl mācījās un viņai vajadzēja nokārtot pārbaudes darbus. Atskatoties atpakaļ, man laikam nevajadzēja viņu klausīt, bet toreiz man patika būt ar viņu un nekur nebraukt, tāpēc piekritu mēģināt pastrādāt līdz vasarai Latvijā, lai sakrātu naudu vasaras lielajam ceļojumam.
Ātri vien pienāca Ziemassvētki. Nācās nežēlīgi atņemt mīļajai māsiņai savu automašīnu, kuru biju atstājis viņai, lai viņa to pieskatītu un izmantotu savām vajadzībām, kamēr es strādāju Vācijā. Pa to laiku mans auto bijis patiesi kreņķīgs par to, ka to pametu, un izdomājis salūzt. Māsai nācās to remontēt. Liels paldies, ka salaboja manu autiņu! Arī viņa vienmēr var paļauties uz mani.
Sākumā devos pie savas draudzenes, un tad abi kopā braucām pie manas mammas uz Krāslavu. Māsa jau bija tur. Dāvinājām viens otram dāvanas, ēdām 12 Ziemassvētku ēdienus, Jauno gadu sagaidījām uz balkona un skatījāmies uguņošanu. Pavadīju Ziemassvētkus mīļu un skaistu sieviešu lokā. Īsāk sakot – svētki bija izdevušies!
Drīz no Zviedrijas bija jāatgriežas manam labākajam draugam Tomam, tāpēc ātri vien atvadījos no Krāslavas un devos atpakaļ uz Rīgu, lai satiktu to “sīko sušķi”. Tik labi bija atkal sēdēt pie stūres un braukt ar atvērtiem logiem, klausoties mūziku! Dažreiz arī tādi sīkumi spēj darīt laimīgu.
[..]
Aleksandrs KOVAĻOVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.2
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
