Šī gada 12. marta laikrakstā “Ezerzeme” Nr.10 publicējām Pētera Kučika grāmatas “Tā sadeg svece” nobeigumu. “Šī grāmata ir mana darba mūža noslēguma darbs”, sacīja autors, “Grāmatā, kurā teksts sakoncentrēts 84000 vārdos, atainots mans 60 gadu ilgais dramatiskais ceļš medicīnā. Cilvēkiem ar vājiem nerviem lasīt neiesaku”.
Sadarbība turpinās!
Sākot ar šī gada 9. aprīli sākām publicēt autora vēstījumu "Man gribējās pastāstīt".
"Stāstīšu par savu dzimteni. Cilvēki bez saknēm, bez Tēvzemes ir kā putni bez spārniem. Kā pieneņu pūkas. Vai kā usnes svešā augsnē. Nekas. Mūsu koka sakņu un zaru sistēmas piedāvāju plašākai apskatei" raksta autors.
Šodien publicējam 6. turpinājumu.
Sākumā bija Ceļš...
Ceļš uz Zinībām, ceļš uz Gaismu
“Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.”
/Jāzeps Osmanis/
Ābečnieks. Katrs pagājības vēstījums sākas vienmēr ar,... reiz bija laiks, kad es 1950.gadā, sešu gadu vecumā, mājskolotāja Konstantīna Orupa sagatavots, sāku mācīties 3,4 km attālajā Ļudviku sākumskolā. Lietas būtība ir šāda – Pipiņu ciemā runāja baltrūšu valodā ar poļu vārdu piejaukumu, bet apkārtējie izņemot Ņemčinovu bija latgaliešu valodas ciemi. Man galvenokārt bija latviešu valodas problēma.
Attēlā redzams skolotājs Konstantīns Orups, kurš 1950.gadā, 37 gadu vecumā traģiski gāja bojā tumsā no kalna braucot ar velosipēdu. Apbedīts Stolu kapos, kur virs viņa “mūža mājas” redzēju divus blakus esošos pieminekļus ar viņa fotoattēlu. Nāves seja gan mēdz būt baisa un daudzveidīga. Te viņa vardarbīgi paņem vīru spēka gados, piekrišanu neprasot un paliekot izskaidrošanos parādā. Citreiz pieņem cilvēku bez rindas pēc viņa paša vēlēšanās. Attēlā blakus sēž skolotāja Anna Marcinkeviča, kura piedzimusi trīs bērnu ģimenē, ir bijušas divas māsas un dzīvojusi pie ceļa nelielā mājiņā ceļā no Ļudvikiem uz Dagdas-Krāslavas šosejas pusi, tātad arī uz manas mājas pusi. Mani pirmie skolotāji bija Jānis Pipiņš un Marija Geikina, kas ar laiku pārtapa par Mariju Pipiņu un kurus es vienmēr atceros ar labu vārdu kā savus pirmos skolotājus, kaut gan mans pirmais mājskolotājs bija Konstantīns Orups. Kapu svētkos Ļudvikos 2019.gadā man šo fotogrāfiju uzdāvināja Jadviga ex Miļevska, citādi es neatcerējos savu mājskolotāju arī pēc izskata. Nedaudz par skolu. Tā atradās apmēram 250 m no Ižūnu ezera, blakus veikalam, baznīcai, labības kaltei. Skolas telpās bija pasts un skolotāju dzīvokļi. Stāstīja, ka skolotājas mēdza iet uz baznīcu nolūkot “māņticīgos” skolēnus. Nezinu, man tādi skolotāji nebija zināmi un es apmeklēju baznīcu mammas dzīts bez bailēm no učokiem. Ar vārdu učoks gan es iepazinos tikai mācoties 3.klasē Rīgā.
Attēlā : Ļudviku sākumskolas skolēni 1948. gadā pie savas skolas. Vairākums no viņiem jau ir “viņā pusē”. Ļoti unikāla bilde! Es sāku savas skolas gaitas 1950.gadā. Dažas sejas no šīm būs redzamas arī manu laiku foto. Centrā mans skolotājs Konstantīns Orups (1913.-1950.g.).
Pēteris KUČIKS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.20
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
