Pats esmu pilsētnieks, bet man ir īpašas simpātijas pret lauku ļaudīm. Pārsteidzošs strādīgums, kārtīgums, saimniecisks tvēriens - lauku izturības un optimisma noslēpums. Pat mūsu senči teica: “Mirsti, bet labību iesēj.”
Mūsu, Latgales iedzīvotāju, saknes - vienkāršajā tautā. Nešaubos: tiem kam jau 50+ un kas kļuvuši par simtprocentīgiem pilsētniekiem, atmiņā palikušas rudens kartupeļu talkas. Neliela saimniecība un pat ģimene var iztikt bez graudiem, bet ne bez otrās maizes! Pirms divdesmit gadiem katrai krāslaviešu ģimenei bija sakņu dārzs, bet savi kartupeļi pagrabā - pirmās nepieciešamības lieta. Izmantojot šo neaizstājamo produktu, var mierīgi aizvadīt jebkādu ziemu, ko apstiprināja smagie deviņdesmitie gadi. Un cepti kartupeļi ar speķīti un sīpoliem, un vēl kartupeļu pankūkas ar krējumu vai sviestu tagad ir delikatešu kategorijā. Tie nav čipsi, kas neuzlabos veselību.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.38
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
