Atzīšos godīgi – kad pirms desmit gadiem apmeklēju atpūtas namiņu “Sidari” Cērpa ezera gleznainajā krastā, ne visai ticēju šī pusaizmirstā nostūra krāsainajām perspektīvām. Taču ritēja gadi, tūrisma firmas nosaukums pastāvīgi bija dzirdams, un šoreiz saimniecīte Rita Liepiņa… uzaicināja ciemos ar sālsmaizi. Nākamās dienas rītā ne bez izbrīna vēroju tūrisma ciematiņu pazīstamajā krastā, kurš pilnīgi pamatoti pretendē uz nosaukumu “paradīzes stūrītis”.
Pārsteidzoša cilvēka uzmanīgas līdzāspastāvēšanas harmonija ar saudzīgi saglabāto apkārtējo vidi. Šeit nav mūsdienās tik izplatīto kliedzošo eiromodernisma arhitektūras simbolu, bet nelielie ērtie namiņi it kā paši šeit izauguši kā sēnes pēc lietus. Un kādi nosaukumi! Namiņš, kurš gatavs uzņemt pirmos viesus – “Sonāte”, mīlētājiem uz saliņas – “Venēcija”, bet mežmalā iekārtots namiņš “Odziņa”.
Paredzot komunikācijas baudījumu, otro reizi uzmanīgi klausos pārsteidzošās sarunu biedres satraukto stāstu. Katra frāze kā citāts. Un kā citādi – ne tik bieži parastu zemnieku ģimeņu bērni kļūst par zinātniekiem, bet mūsu Aulejas Rita Liepiņa ir saņēmusi “Goda profesores” titulu. Ceturtdaļu gadsimta ir pasniegusi Latvijas Universitātē, septiņpadsmit gadus – Rēzeknes Augstskolā. Un tagad pagājuši divi gadi, kopš viņa atgriezusies un nebaidoties kļuvusi par pilntiesīgu lauku sētas saimnieci. Ar prieku atmetusi pedagoģiskās atbildības un publicitātes nastu, nesenajā pagātnē ekonomisko zinātņu doktore beidzot uzskata sevi par pilnīgi brīvu un laimīgu cilvēku. Bērnības krasts, prieka krasts… Cik maz vajag laimei, lai sagaidītu to laiku, kad dvēsele uzgavilē no katra bērziņa un trauslās niedres burvīgā skaistuma dzimtajā krastā. Un liesmojošs saulriets virs gludās ezera virsmas, kad stājas sirds no neaprakstāmā burvīguma. Tad arī saproti, ka daba – pasaulē labākais mākslinieks. Sapņi piepildās...
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 50 (04.07.2017.)
